Gotowa bibliografia na temat „Vārdnīcas”

Rakstā aplūkoti priedēkļverbi Kristofa Fīrekera latviešu-vācu vārdnīcā. Kopumā abos vārdnīcas manuskriptos ir apmēram 100 verbi, kuriem ir doti vairāki prefiksālie atvasinājumi. Vārdnīcā lietoti visi latviešu valodas verbu prefiksācijā izmantojamie 11 priedēkļi, kā arī tiem līdzīgais komponents caur. Redzamas ievērojamas atšķirības vārdnīcas norakstos – 2. manuskripts atšķiras gan ar to, ka bieži pie verba ir piezīme, ka tam raksturīgi saliktie verbi (proti, priedēkļverbi), gan ar priedēkļverbu vai priedēkļu biežo uzskaitījumu. Atšķirības starp manuskriptiem ir lielākas, nekā līdz šim domāts. Lielāka uzmanība priedēkļverbiem pievērsta vārdnīcas otrajā norakstā, kur verbi papildināti ar tiem priedēkļiem, kuri 1. manuskriptā nav minēti, dažkārt pat it kā cenšoties aizpildīt visu attiecīgo priedēkļverbu vārddarināšanas ligzdu. Katram priedēklim ir kāda tipiskākā nozīme, kas parādās biežāk, un arī gadījumos, kad vārdnīcā minēts priedēkļu uzskaitījums, izmantotas šīs, domājams, tipiskākās, nozīmes. Lai gan priedēkļverbiem var konstatēt raksturīgas nozīmju grupas, tomēr katrs gadījums ir aplūkojams individuāli.

1928. gadā Baltkrievu kultūras institūtā (vēlāk Baltkrievijas Zinātņu akadēmijā) tika dibināta Baltkrievijas latviešu vēstures katedra (vēlāk Latviešu sektors), ko vadīja Kārlis Šķilters (1891–1941 [https://nekropole.info/ru/Karl-Shkilter]). Neskatoties uz sektora ražīgo darbību, kas izpaudās vairākās publikācijās, ziņu par to ir visai maz (Дз. Виксна. Латыши в Белорусской ССР в 20–30 х годах // LPSR ZA Vēstis. 1970. Nr. 12 (281). С. 15–27; sk. 24. lpp.; Dz. Vīksna. Latviešu kultūras un izglītības iestādes Padomju Savienībā 20.–30. gados. Rīga, 1972; sk. 12.–13. lpp.; M. Ābola, Dz. Vīksna. Tā draudzība mūžības ilgumu zin. Latviešu un baltkrievu tautas sakaru attīstība. Rīga, 1977; sk. 44.–45. lpp.). Dz. Vīksna savu informāciju balsta uz Baltkrievijas Nacionālā arhīva (bijušais Centrālais Oktobra revolūcijas un sociālistiskās celtniecības valsts arhīvs) 701. fonda dokumentiem („Комиссия по осуществлению национальной политики при Центральном Исполнительном Комитете БССР, г. Минск“, laika posms 23.10.1925.—15.07.1934.), min sektora ekspedīcijās savāktos etnogrāfiskos materiālus 70 sējumu apjomā, tāpat O. Pankes un J. Dolgija sastādīto praktisku baltkrievu-latviešu vārdnīcu. (Ne materiālu, ne vārdnīcas turpmākais liktenis diemžēl nav zināms.) Referātā sniegts ieskats Latviešu sektora materiālos, kas glabājas Baltkrievijas ZA Centrālajā zinātniskajā arhīvā: 72. fonds („Институт национальных меньшинств“), 11.–13. lieta, laika posms 1926.–1933. g., pāri par 500 lapām lielākoties latviešu, krievu un baltkrievu valodā. Tajos ietilpst sarakste ar latviešu kolonijām (par to stāvokli, izpētes darbu, anketas un instrukcijas, apcerējumi, folkloras materiāli u. c.), ar latviešu kultūras un izglītības biedrību „Prometejs“, t. sk. žurnāla „Celtne“ redakciju (piemēram, par šī žurnāla „baltkrievu numura“ sagatavošanu (1933, Nr. 8)), ar citiem kolēģiem darba jautājumos (O. Paune, L. Laicens, E. Krūkle u. c.), kā arī personīgas vēstules, grāmatu saraksti pasūtīšanai no Latvijas u. c. Tepat atrodami Sektora darba plāni un pārskati [13: 79–81] (atsauču formāts: [lieta: lapa]), instrukcija krievu-latviešu vārdnīcas sastādīšanai (ap 25 000 vārdu) [13: 6–9], pārskats par darba pie baltkrievu-latviešu vārdnīcas gaitu [13: 72–73]. Latgalistikas aspektā uzmanību saista vairāki materiāli: — E. Eizenšmita (Mākoņa) vēstule (24.04.1926.) par gatavošanos avīzes „Taisneiba“ izdošanai [11: 341–345v]; — pastkartīte no J. Lojas, kurš sola tuvākajā 1929./30. gadā pabeigt savu „Latgaliešu valodas gramatiku“ (krieviski, ap 10 iespiedlokšņu) [11: 64]; — J. Silinīka vēstule (24.06.1933.) ar piedāvājumu izdot Baltkrievijas ZA izdevniecībā viņa latgaliešu valodas gramatiku (fonētiku un morfoloģiju) un 20 000 vārdu lielu krievu-latgaliešu vārdnīcu [13: 74–75v], K. Šķiltera pārdomas šai sakarā [13: 91, 92]; — sarakste par K. Šķiltera grāmatas „Latgales nacionalais jautajums“ (Minska, 1934) izdošanas lietām [13: 75–76, 93, 100 u. c.], tās recenzēšanu [13: 55–56, 60, 88], kā arī J. Kalnbērziņa un V. Zeimaļa recenzijas [13: 95–97]. Baltkrievijas ZA Latviešu sektora vēsturei un tā materiālu meklēšanai un publicēšanai būtu jāveltī īpašs pētījums.

Unified and precise terminology in any field of specialization ensures the scientific quality of the text. Dictionaries should be considered a particularly significant source of terminology due to having authority criterion. The present research examines 450 Latvian terminological dictionaries that have been published between 1990 and 2020. The article intends to highlight the path of Latvian terminography by giving insight into publishing practice; for this article, three publishing houses have been selected – Zinātne, Avots, Zvaigzne ABC. The interview of three editors provides an insight into several questions that have emerged over time, during the study of terminological dictionaries. The article’s main goal is to reveal several practical aspects of publishing terminological dictionaries in Latvia – marketing policy of dictionary publishing, lack of dictionary users’ feedback and review deficiency, the relevance of officially approved terminological dictionaries, etc. The conclusion of the research is that regularly issued official terminological dictionaries and updated terminological databases should provide a milestone for fields’ specialists and other dictionary users. It would greatly facilitate the work of translators and specialists in the field and reduce the publishing of low-quality resources.

Rakstā aplūkoti elektroniskā resursa „Latviešu valodas leksiskais tīkls” (Latvian WordNet) veidošanas principi un tapšanas gaita, jo īpaši resursa izveidei nepieciešamā daudznozīmīgu vārdu nozīmju sistēmas pārskatīšana un vienotu nozīmes šķiršanas kritēriju izstrāde. Vārdu nozīmju pārskatīšana ir nepieciešama, pirmkārt, lai pārliecinātos, vai vārdnīcā minētā nozīmju sistēma laika gaitā nav mainījusies, otrkārt, lai elektroniskās vārdnīcas Tēzaurs.lv šķirkli padarītu pārskatāmu un lietotājam viegli uztveramu un, treškārt, lai atvieglotu elektroniskajā resursā iekļaujamo semantisko attieksmju – sinonīmijas, hiponīmijas, meronīmijas un antonīmijas – noteikšanu. Teorētiskajā daļā īsi raksturotas galvenās semantikas atziņas, kas attiecas uz daudznozīmīgu vārdu, īpaši verbu, semantisko struktūru saistībā ar leksikogrāfijas praksi, – atsevišķu nozīmju jeb leksiski semantisko variantu tipi, savstarpējās attieksmes, skaidrošanas veidi un attēlošana vārdnīcā. Galvenā uzmanība veltīta nozīmju nošķiršanas kritēriju aprakstam un analīzei, korpusa datu izmantošanai nozīmju nošķiršanā, tuvāk aplūkots arī nozīmes nianses jēdziens un nianšu attieksmes ar virsnozīmi. Raksta empīriskajā daļā detalizēti aplūkota trīs dažādas semantikas un saistāmības verbu domāt, spēlēt un dot nozīmju sistēmas izveide. Nozīmju nošķiršanā izmantoti šādi kritēriji: semantisko elementu analīze, semantiskā saistāmība, sintaktiskā saistāmība, iespēja aizstāt ar sinonīmu vai ekvivalentu citā valodā. Konstatēts, ka nozīmju nošķiršanas pamatā liekams kritēriju kopums un tas, kuri kritēriji izrādās svarīgāki, atkarīgs no verba semantiskās grupas.

Klasisko (grieķu un latīņu) valodu materiāls kalpo, ne tikai lai atklātu vispārējus principus valodas sistēmā un attīstības procesos, bet arī lai savstarpējā sastatījumā izgaismotu citu valodu, tostarp latviešu valodas, būtiskas iezīmes dažādos aspektos. Vēsturiski ilgstoši grieķu un romiešu kultūru un grieķu un latīņu valodas kontakti radījuši nozīmīgu un daudzveidīgu grieķu valodas ietekmi latīņu valodā un ar to saistītā kultūras, izglītības un zinātniskās domas tradīcijā. Rakstā, izstrādājot jauno „Latīņu–latviešu vārdnīcas” variantu (izvērtējot un rediģējot leksisko materiālu un latīņu un grieķu valodas atveides principus), pievērsta uzmanība grieķu īpašvārdiem un to atvasinājumiem latīņu valodā, to atveidei latviešu valodā. Daļa grieķu īpašvārdu uzreiz jau organiski iekļāvušies latīņu valodas deklinēšanas sistēmā, turpretim citi vismaz sākotnēji pārņemti un tekstos apzināti lietoti grieķiskā veidolā, t. i., aizgūti ar grieķu valodas izskaņām, un tālāk laika gaitā lielākā vai mazākā mērā pielāgoti latīņu valodas deklinēšanas sistēmai, nereti attīstot arī paralēlus variantus. Izmantojot latīņu valodas morfēmas, jo īpaši piedēkļus un galotnes, no grieķu valodas personvārdiem un vietvārdiem atvasināti sugas vārdi, īpašības vārdi, arī darbības un apstākļa vārdi. Latīņu valodā raksturīgs plašs un sinonīmisks vārddarināšanas morfēmu klāsts. Tas daudzveidīgi izmantots grieķu cilmes atvasinājumu un to variantu darināšanā latīņu valodā. Grieķu un latīņu valodas variantu līdzās pastāvēšanas, kā arī plaša sinonīmiskas nozīmes vārddarināšanas līdzekļu izmantošana nereti sarežģī grieķu cilmes atvasinājumu atlasi un atspoguļošanu „Latīņu–latviešu vārdnīcas” korpusā, kā arī to atveidi latviešu valodā.

Rakstā sniegts ieskats 17.–19. gadsimta leksikogrāfiskajos avotos, kā arī K. Mīlenbaha un J. Endzelīna „Latviešu valodas vārdnīcā“ un tās papildinājumos iekļautajos stārķa nosaukumos. Ornitoloģiskajā literatūrā drošas liecības par stārķu klātbūtni Latvijas teritorijā rodamas no 18. gadsimta publikācijām, taču tiek minēts, ka melnais stārķis vismaz Kurzemē bijis sastopams arī iepriekš. 17.–19. gadsimta latviešu valodas vēsturiskajās vārdnīcās iekļauti 15 nosaukumi ar fonētiskajiem un morfoloģiskajiem variantiem, sākot ar G. Manceļa „Phraseologia Lettica”. K. Mīlenbaha un J. Endzelīna „Latviešu valodas vārdnīcā” un tās papildinājumos iekļauti gandrīz visi 17.-19. vārdnīcās minētie stārķa apzīmējumi, atsevišķos šķirkļos izdalot vairākus fonētiskos un morfoloģiskos variantus.

Raksta mērķis ir izpētīt izskaņu -it un -ull funkciju latviešu antroponīmos 17. gs. Personvārdu avots ir 1638. gada zviedru arklu revīzija, kurā 13 personu desmit vārdi beidzas ar -it(t), -its, -itz un 12 personu seši vārdi beidzas ar -ull vai -uls. Vārdi tiek salīdzināti ar G. Manceļa vārdnīcas „Lettus“ (1638) un G. F. Stendera „Lettisches Lexikon“ (1789) personvārdu materiālu. Izskaņu atšķirīgais un daudzveidīgais lietojums neļauj iezīmēt kopīgas tendences: formants -ull saistāms gan ar adaptācijas procesiem, gan ar latviešu piedēkļa lietojumu, savukārt -it ir lietots tikai kā latviešu piedēklis -īt-, pārsvarā deminutīvā funkcijā.

From the 17th century onwards, the French language dominated international communication and the exchange of current information within educated Europe, strengthening its position in the 18th century with the spread of Enlightenment ideas. The importance of French literature of this period can also be seen by observing the shelves of libraries. In the range of resources offered by the reading library of the city of Liepāja, founded in 1777, books in French occupy second place (second only to books in German, which was the dominant language of the educated part of society at the time studied) according to their number, including those intended for language learning: grammars, reading books, phrasebooks, and other dictionaries. The article studies and analyses the range of 17th–19th centuries monolingual French dictionaries, bilingual and multilingual dictionaries with a French section from the collection of the Liepāja library, a total of 20 units. The research area chronologically covers the period from the oldest dictionary, published in 1674, to the last dictionary, published in 1847. In the context of the study, the status and place of the French language in international circulation and on the local scale of Courland are discussed to study what the mentioned dictionaries say about the social and cultural space of Liepāja. The research does not belong to the field of lexicography, as it does not offer an analysis of dictionary creation methods; it focuses on social and cultural practices possibly linked to the use of dictionaries and uses research methods of intellectual history and cultural transfer. The research results reflect the development trends of language use in Liepāja and provide insight into the interaction of the French language with other languages. Monolingual dictionaries, French sections of bilingual and multilingual dictionaries integrate specific elite cultural knowledge and emphasise accuracy of expression. Travellers’ dictionaries show the importance of mobility and communication with European French-speaking elites, but the dynamic rhythm of Liepāja, a port city, is illustrated by dictionaries for businessmen and sailors, in which the French language is not predominant, but is only one of the possible means of communication.

Norādāmo vietniekvārdu sarunvalodas variantu lietojums ir viena no sarunvalodai raksturīgajām pazīmēm latviešu valodā. Pētījuma mērķis ir šos variantus identificēt un apkopot, kā arī veikt reālajā valodas lietojumā sastopamo piemēru analīzi, vērtējot to izplatību dažādos avotos un lietojuma īpatnības. Pētījuma teorētisko bāzi veido latviešu valodas gramatikas un vārdnīcas, kurās pieminēti un aplūkoti norādāmie vietniekvārdi un to sarunvalodas varianti. Reālajā valodas lietojumā izmantotie varianti meklēti korpusos „Latviešu valodas emuāru korpuss”, „Latviešu valodas tīmekļa korpuss” (2006–2007 un 2020–2022) un „Latvijas ziņu portālu raksti”. Kopumā teorētiskajā literatūrā un korpusos atrasti 22 norādāmo vietniekvārdu sarunvalodas varianti. Norādāmo vietniekvārdu sarunvalodas variantu analīze veikta kvalitatīvi, izmantojot piemērus, kas ekscerpēti no autores pašas vākuma. Tas sastāv no emuāru tekstiem un komentāriem, ziņu portālu tekstiem un komentāriem, kā arī Instagram īsstāstiem. Secināts, ka vairāki reālajā valodas lietojumā pastāvošie varianti nav nostabilizējušies. Darinot jaunus variantus, pastāv tendence kombinēt salikteņus no jau esošiem norādāmo vietniekvārdu sarunvalodas variantiem vai jau esošiem to salikteņiem. Kvalitatīvā analīze parāda, ka norādāmo vietniekvārdu sarunvalodas varianti lietoti gan negatīvas emocionālās ekspresijas paušanai, gan stilistiskas ekspresijas piešķiršanai bez negatīvas konotācijas.