Gotowa bibliografia na temat „Vācu valoda”

Rakstā pievērsta uzmanība Latvijas Valsts vēstures arhīvā atrastā Mālpils draudzes mācītāja Oto Roberta fon Klota (1808–1876) rokraksta saturam, sprediķa ortogrāfijai un valodai. Rokraksta ortogrāfija un valoda kopumā atbilst 19. gs. vidus tradīcijai. Sprediķa valodā atrodamas arī dažas vecas, tagad nelietotas latviešu valodas formas, kā arī citas raksturīgas iezīmes. Autora latviešu valodā redzamas arī vairākas viņa dzimtās vācu valodas pēdas.

Raksta pamatā ir 15 kvalitatīvo interviju dati, kas iegūti 2021. gada sākumā, aptaujājot Vācijā dzīvojošus latviešu emigrantus, t. s. jauno diasporu, kura veidojusies pēdējo trīsdesmit gadu laikā. Interviju mērķis bija noskaidrot latviešu jaunās diasporas, kas dzīvo ārpus Latvijas, lingvistisko attieksmi un uzvedību. Raksts veltīts atsevišķu aspektu iztirzāšanai, kas saistīti ar valodas koda maiņu (code-switching), koda jaukšanu (code-mixing) un koda variēšanu (translanguaging). Sevišķi bieži šīs parādības novērojamas tieši diasporā dzīvojošo savstarpējā komunikācijā, jo kopiena ikdienā lieto vismaz divas valodas – dzimto, ģimenes, resp., mājas, valodu (latviešu valoda) un dominējošo vides valodu (vācu valoda). Atkarībā no aptaujāto personu vecuma un valodu un kultūru pieredzes šinī procesā var būt iesaistīta arī krievu, angļu vai vēl kāda cita valoda.

Rakstā aplūkota 19. gs. vidus latviešu valoda 1854. gadā iznākušajā un J. T. Bērenta tulkotajā V. O. Horna darbā „Śtahśts par Śapņu ķehniņu un baggatu śkrohderi“ krājumā „Śtahśti pa ſeemas wakkareem śtahśtiti Kraukļu=krohgâ krahśns preekśchâ“. Tulkojuma latviešu valoda ir tipiska 19. gs. vidus rakstu valoda, tajā ir saskatāmas ne tikai Vidzemes valodas īpatnības, bet arī kurzemnieku valoda un 18. un 19. gs. rakstu valodas paradumi. Tulkojuma valoda nav normēta, par to liecina nesakārtota nomenu deklinācija; nesistemātiski lietotas adjektīvu noteiktās un nenoteiktās galotnes, nešķirta īstenības un pavēles izteiksmes dsk. 2. personas forma; prepozīcijas ap, pehz lietotas ar vairākiem vienskaitļa locījumiem; u. c. Tulkojuma latviešu valoda ir izteiksmīga, bagāta sinonīmiem un frazeoloģismiem. Tikai atsevišķos gadījumos jūtami dzimtās vācu valodas atspulgi tas un viens lietojumā.

Šai kontrastīvajā un diahroniskajā pētījumā īsi ieskicētas leksisko elementu secības tendences koinē grieķu un latviešu valodā, par pamatu ņemot Jaunās Derības četrus evaņģēlijus un četrus tulkojumus latviešu valodā, aptverot 18.–21. gs. Bībeles valodai ir bijusi ilgstoša ietekme uz latviešu literārās valodas veidošanos. Latviešu un grieķu valodā vārdu kārtība ir relatīvi brīva, tomēr var runāt par noteiktām tendencēm, proti, 1) par atsevišķu vārdšķiru novietojuma līmenī, kur ir vērojami brīvas un fiksētas pozīcijas elementi, kur savukārt pēdējos dala postpozitīvā un prepozitīvā novietojumā esošos elementos, 2) par vārdu secību nominālās vārdkopās, kā arī 3) par komponentu secību klauzas līmenī, kur secība ir atkarīga no informācijas statusa, t. i., tās prezumētā vai apgalvotā rakstura, un dažu sintaktisku konstrukciju klātbūtnes. Vārdu kārtības ziņā var teikt, ka senākais latviešu Bībeles tulkojums ir tuvāks koinē oriģinālam, lai arī tajā nereti ir jūtama arī vācu valodas ietekme.

Rakstā sniegts ieskats 17.–19. gadsimta leksikogrāfiskajos avotos, kā arī K. Mīlenbaha un J. Endzelīna „Latviešu valodas vārdnīcā“ un tās papildinājumos iekļautajos stārķa nosaukumos. Ornitoloģiskajā literatūrā drošas liecības par stārķu klātbūtni Latvijas teritorijā rodamas no 18. gadsimta publikācijām, taču tiek minēts, ka melnais stārķis vismaz Kurzemē bijis sastopams arī iepriekš. 17.–19. gadsimta latviešu valodas vēsturiskajās vārdnīcās iekļauti 15 nosaukumi ar fonētiskajiem un morfoloģiskajiem variantiem, sākot ar G. Manceļa „Phraseologia Lettica”. K. Mīlenbaha un J. Endzelīna „Latviešu valodas vārdnīcā” un tās papildinājumos iekļauti gandrīz visi 17.-19. vārdnīcās minētie stārķa apzīmējumi, atsevišķos šķirkļos izdalot vairākus fonētiskos un morfoloģiskos variantus.

Rakstā analizēti visi pieejamie t. s. Hāzentētera tēvreizes teksti latviešu valodā, kas publicēti Sebastiana Minstera (MK) kosmogrāfijas izdevumos. Lai arī publikāciju skaita jautājums ir ļoti problemātisks, pēc pieejamās literatūras apskatīšanas un oriģināleksemplāru pārbaudes izdarīts secinājums, ka bija apmēram 37 MK publikācijas. 32 no tām tika atrasta latviešu tēvreize, kas šajā grāmatā pirmo reizi parādījās 1550. gadā, un atkārtota vēlākos vācu izdevumos un tulkojumos latīņu, franču un itāļu valodās līdz 1628. gadam. Latviešu tēvreizes rakstības kļūdu un izmaiņu tipoloģija parāda, ka daļa no tām ir raksturīgas MK izdevumiem noteiktā valodā. Tāpēc acīmredzami kļūst skaidras trīs tēvreizes teksta tradīcijas: 1) vācu, 2) latīņu un itāļu, kuru pamatā ir latīņu MK, kā arī 3) franču izdevumi.

Rakstā aplūkots pašreizējais stāvoklis neolatīniskās kultūras un literatūras apguvē. Lielākoties uzmanība pievērsta tieši neolatīniskajai literatūrai, t. i., pieejamajām mācību grāmatām un citiem valodas un kultūras apguves līdzekļiem. Būtiskākie un jaunākie no tiem rakstā īsi aprakstīti un savstarpēji salīdzināti. Tā kā neolatinitāte kā parādība bija Eiropu visaptveroša no 14. līdz pat 19. gs. sākumam (formāli neolatinitāte turpinās pat līdz mūsdienām), tad arī kādreizējā Livonijas galvaspilsētā Rīgā tika sacerēti un izdoti teksti, kas sarakstīti latīņu valodā. Dzejnieks un ārsts Bazilijs Plīnijs, kas uzskatāms par vienu no Rīgas humānistiem, ir sacerējis vairākus slavinājuma un didaktiskās dzejas darbus. Pats zināmākais no tiem – „Slavas dziesma Rīgai” (1595) – ir ticis izmantots arī neolatīniskās literatūras apmācībā, kas, ņemot vērā Rīgas humānistu tekstu mazzināmību, mazpieejamību un mazpētītību, uzskatāms par eksotiskas ekstravagances gadījumu. Tādējādi rakstā aplūkots un analizēts arī vācu skolotāja Mihaēla Fellera veidotais metodiskais materiāls, kurā iekļauts minētais Plīnija teksts.

Pētījums veltīts Skrindu dzimtai, kura devusi ieguldījumu vienam no svarīgākajiem Latgales jaunāko laiku vēstures notikumiem – Latgales nacionālajai atmodai, kas hronoloģiski aptver laika posmu no 19. gadsimta beigām līdz 1917. gadam, un Skrindu dzimtas muzejam, kura misija ir caur brāļu Skrindu ieguldīto darbu tautas izglītošanā sniegt ieskatu Latgales kultūrvēsturē, izceļot latgaliešu valodas un katolicisma tradīciju nozīmīgumu Latgales kultūras dzīvē, apzināt kultūrvēsturisko mantojumu, dokumentēt kultūras dzīves, darba un sadzīves tradīcijas Daugavpils novadā (Vaboles, Līksnas, Kalupes un Nīcgales pagastos). Pētījuma mērķis ir raksturot Skrindu dzimtas kultūrvēsturisko devumu Latvijas un Latgales vēsturē ceļā uz Latvijas valsts un Latgales novada izveidi, kā arī popularizēt Skrindu dzimtas muzeja aktivitātes un darbu dažādām sabiedrības grupām, sniedzot ieskatu latgalisko tradīciju apzināšanā, saglabāšanā un popularizēšanā. Daugavpils novada Vaboles pagastā jau 21. gadu veiksmīgi darbojas Skrindu dzimtas muzejs un ekskursantiem piedāvā dažādas tematiskas ekskursijas, muzejpedagoģiskas programmas, izstādes un radošas darbnīcas. 1996. gada 28. martā Skrindu dzimtas muzejs tika dibināts kā Daugavpils rajona padomes kultūras nodaļas iestāde, savukārt atklāts un iesvētīts 1996. gada 16. jūnijā. Novadpētniecības darba pamatlicēja ir Vaboles vidusskolas vācu valodas skolotāja Felicija Sardiko. Muzeja uzdevumos ietilpst arī Vaboles un Līksnas pagastu kultūras dzīves veicināšana un dzīvesstāstu dokumentēšana, kā arī vēstures un kultūras vēstures pētīšana. Muzejā skatāmas ekspozīcijas par Skrindu darbu, dzīvi un pagasta kultūras vēsturi. Skrindu dzimtas muzejs – piemiņas vieta pirmajiem tautas atmodas darbiniekiem brāļiem Skrindām – Benediktam (1868–1947), Kazimiram (1875–1919), Antonam (1881–1918), kas sniedza būtisku ieguldījumu tautas izglītošanā laikā, kad Latgale atradās Vitebskas guberņas (1772–1917) sastāvā. Benedikts Skrinda garīgo izglītību ieguvis Pēterpilī. Strādādams draudzes darbā, B. Skrinda nenogurstoši darbojies arī tautas labā, rūpēdamies gan par tautas reliģiski tikumisko dzīvi, gan par izglītību. Kazimira Skrindas lielākais mūža darbs – viņa rediģētā avīze „Drywa“ (1908–1917), kas no 1908. gada iznākusi Pēterpilī, bet kopš 1917. gada – Rēzeknē. Pēterpilī K. Skrinda dibinājis skolas un rūpējies par latviešu valodas ieviešanu tajās, kā arī vadījis latviešu valodas skolotāju kursus. Kopš 1905. gada ir sarakstījis vairākas katoļu pirmmācības un reliģiska satura grāmatas. Antons Skrinda ir viens no pirmajiem latgaliešiem, kas ieguvis mediķa izglītību, strādājis par cara armijas ārstu 32. Sibīrijas strēlnieku pulkā. Pirmā pasaules kara gados piedalījās kā frontes vecākais ārsts Austroungārijas frontē. A. Skrinda aktīvi darbojies Pēterpils Muzikāliskajā biedrībā – dziedājis korī, spēlējis teātri, tulkojis un rakstījis lugas latgaliešu valodā. 1908. gadā izdevis latgaliešu gramatiku, ar paskaidrojumiem krievu valodā, ar to likti pamati tā sauktajai „Pīterpiļa latgalīšu ortografejai“. 1914. gadā drukas aizlieguma atcelšanas 10 gada jubilejā ir izdevis dzejas antoloģiju „Kūkle“.

Rakstā aplūkoti priedēkļverbi Kristofa Fīrekera latviešu-vācu vārdnīcā. Kopumā abos vārdnīcas manuskriptos ir apmēram 100 verbi, kuriem ir doti vairāki prefiksālie atvasinājumi. Vārdnīcā lietoti visi latviešu valodas verbu prefiksācijā izmantojamie 11 priedēkļi, kā arī tiem līdzīgais komponents caur. Redzamas ievērojamas atšķirības vārdnīcas norakstos – 2. manuskripts atšķiras gan ar to, ka bieži pie verba ir piezīme, ka tam raksturīgi saliktie verbi (proti, priedēkļverbi), gan ar priedēkļverbu vai priedēkļu biežo uzskaitījumu. Atšķirības starp manuskriptiem ir lielākas, nekā līdz šim domāts. Lielāka uzmanība priedēkļverbiem pievērsta vārdnīcas otrajā norakstā, kur verbi papildināti ar tiem priedēkļiem, kuri 1. manuskriptā nav minēti, dažkārt pat it kā cenšoties aizpildīt visu attiecīgo priedēkļverbu vārddarināšanas ligzdu. Katram priedēklim ir kāda tipiskākā nozīme, kas parādās biežāk, un arī gadījumos, kad vārdnīcā minēts priedēkļu uzskaitījums, izmantotas šīs, domājams, tipiskākās, nozīmes. Lai gan priedēkļverbiem var konstatēt raksturīgas nozīmju grupas, tomēr katrs gadījums ir aplūkojams individuāli.

On May 4, 2020, the 30th anniversary of the restoration of Latvia’s national independence was celebrated, and the 160th anniversary since the birth of the first President of Latvia, Jānis Čakste (1859–1927), was remembered on September 14, 2019. In 1917, even before the establishment of the Latvian state, Čakste published a longer essay in German, entitled „The Latvians and Their Latvia” (Die Letten und ihre Latwija), in which both the ethnic and geopolitical history of the Baltics was presented to communicate the public opinion and strivings of that time internationally. The essay also reflected economic relations in the predominantly Latvian-inhabited territory, demonstrating the political convictions and the culture-historical background of the era. The article aims to characterise the history of writing and publishing the essay in German, and its translation into Latvian (1989/90), and the translation’s editions (1999, 2009, 2014, 2019). Part of the article is devoted to analysing the culture-historical aspects, which in the authorial narrative have been expressed in the interethnic environment of the territory and the era.