Kliknij ten link, aby zobaczyć inne rodzaje publikacji na ten temat: Latviešu valoda.
Artykuły w czasopismach na temat „Latviešu valoda”
Utwórz poprawne odniesienie w stylach APA, MLA, Chicago, Harvard i wielu innych
Sprawdź 50 najlepszych artykułów w czasopismach naukowych na temat „Latviešu valoda”.
Przycisk „Dodaj do bibliografii” jest dostępny obok każdej pracy w bibliografii. Użyj go – a my automatycznie utworzymy odniesienie bibliograficzne do wybranej pracy w stylu cytowania, którego potrzebujesz: APA, MLA, Harvard, Chicago, Vancouver itp.
Możesz również pobrać pełny tekst publikacji naukowej w formacie „.pdf” i przeczytać adnotację do pracy online, jeśli odpowiednie parametry są dostępne w metadanych.
Przeglądaj artykuły w czasopismach z różnych dziedzin i twórz odpowiednie bibliografie.
1
Paegle, Dzintra. "Gustava Reinholda fon Klota jubileja 1855. gadā Johana Teodora Bērenta un Kārļa Hūgenbergera atspoguļojumā: notikums un rakstītāju valoda". Baltu Filoloģija 32 (2023): 143–68. http://dx.doi.org/10.22364/bf.32.08.
Pełny tekst źródłaStreszczenie:
Rakstā aplūkotas Vidzemes ģenerālsuperintendanta Gustava Reinholda fon Klota (1780–1855) 50 darba gadu svinības mācītāja amatā 1855. gada 12. jūnijā Rīgā, kā arī to atspoguļojums Kārļa Hūgenbergera un Johana Teodora Bērenta rakstos „Latviešu Avīžu“ pielikumā 1855. gada 23. jūnijā. Kaut arī abu autoru raksti publicēti vienā un tajā pašā laikraksta numurā, to latviešu valoda atšķiras. Hūgenbergera valodā, kurš kalpojis Kurzemē, vērojamas kurzemnieku valodas īpatnības, kādu nav Bērenta rakstā. Kopumā abu mācītāju rakstu valoda atbilst 19. gs. vidus tradicionālajai latviešu rakstu valodai. Salīdzinot abu autoru valodu, var secināt, ka Bērents ir labāk pratis latviešu valodu nekā Hūgenbergers.
2
Paegle, Dzintra, i Pēteris Vanags. "Mālpils draudzes mācītāja Oto Roberta fon Klota (1808–1876) sprediķis latviešu valodā 1851. gadā". Baltu filoloģija 29, nr 1 (15.11.2020): 91–114. http://dx.doi.org/10.22364/bf.29.1.06.
Pełny tekst źródłaStreszczenie:
Rakstā pievērsta uzmanība Latvijas Valsts vēstures arhīvā atrastā Mālpils draudzes mācītāja Oto Roberta fon Klota (1808–1876) rokraksta saturam, sprediķa ortogrāfijai un valodai. Rokraksta ortogrāfija un valoda kopumā atbilst 19. gs. vidus tradīcijai. Sprediķa valodā atrodamas arī dažas vecas, tagad nelietotas latviešu valodas formas, kā arī citas raksturīgas iezīmes. Autora latviešu valodā redzamas arī vairākas viņa dzimtās vācu valodas pēdas.
3
Trūpa, Sarmīte. "Multilingvālais mikslis diasporā: latviešu valoda mijiedarbībā ar vācu valodu". Valoda: nozīme un forma / Language: Meaning and Form 13 (grudzień 2022): 196–207. http://dx.doi.org/10.22364/vnf.13.13.
Pełny tekst źródłaStreszczenie:
Raksta pamatā ir 15 kvalitatīvo interviju dati, kas iegūti 2021. gada sākumā, aptaujājot Vācijā dzīvojošus latviešu emigrantus, t. s. jauno diasporu, kura veidojusies pēdējo trīsdesmit gadu laikā. Interviju mērķis bija noskaidrot latviešu jaunās diasporas, kas dzīvo ārpus Latvijas, lingvistisko attieksmi un uzvedību. Raksts veltīts atsevišķu aspektu iztirzāšanai, kas saistīti ar valodas koda maiņu (code-switching), koda jaukšanu (code-mixing) un koda variēšanu (translanguaging). Sevišķi bieži šīs parādības novērojamas tieši diasporā dzīvojošo savstarpējā komunikācijā, jo kopiena ikdienā lieto vismaz divas valodas – dzimto, ģimenes, resp., mājas, valodu (latviešu valoda) un dominējošo vides valodu (vācu valoda). Atkarībā no aptaujāto personu vecuma un valodu un kultūru pieredzes šinī procesā var būt iesaistīta arī krievu, angļu vai vēl kāda cita valoda.
4
Paegle, Dzintra. "Suntažu mācītājs Johans Teodors Bērents (1784–1866) un viņa latviešu valoda". Baltu Filoloģija 30, nr 1/2 (2021): 100–137. http://dx.doi.org/10.22364/bf.30.06.
Pełny tekst źródłaStreszczenie:
Rakstā aplūkota 19. gs. vidus latviešu valoda 1854. gadā iznākušajā un J. T. Bērenta tulkotajā V. O. Horna darbā „Śtahśts par Śapņu ķehniņu un baggatu śkrohderi“ krājumā „Śtahśti pa ſeemas wakkareem śtahśtiti Kraukļu=krohgâ krahśns preekśchâ“. Tulkojuma latviešu valoda ir tipiska 19. gs. vidus rakstu valoda, tajā ir saskatāmas ne tikai Vidzemes valodas īpatnības, bet arī kurzemnieku valoda un 18. un 19. gs. rakstu valodas paradumi. Tulkojuma valoda nav normēta, par to liecina nesakārtota nomenu deklinācija; nesistemātiski lietotas adjektīvu noteiktās un nenoteiktās galotnes, nešķirta īstenības un pavēles izteiksmes dsk. 2. personas forma; prepozīcijas ap, pehz lietotas ar vairākiem vienskaitļa locījumiem; u. c. Tulkojuma latviešu valoda ir izteiksmīga, bagāta sinonīmiem un frazeoloģismiem. Tikai atsevišķos gadījumos jūtami dzimtās vācu valodas atspulgi tas un viens lietojumā.
5
Nagle, Kitija. "Vienskaitlinieku lietojums latviešu valodā un angļu valodas ietekme". Valoda: nozīme un forma / Language: Meaning and Form 11 (2020): 129–41. http://dx.doi.org/10.22364/vnf.11.08.
Pełny tekst źródłaStreszczenie:
Ne visiem substantīviem latviešu valodā var piemist abi skaitļi – vienskaitlis un daudzskaitlis. Latviešu valodā no substantīva leksiskās nozīmes ir izveidojušies gramatiskie ierobežojumi, tādēļ ir šķiramas divas grupas: vienskaitlinieki un daudzskaitlinieki. Valoda nemitīgi mainās, tādēļ ir notikušas būtiskas izmaiņas arī šo vārdu lietojumā. Šajā rakstā atspoguļoti substantīvi, kas tradicionāli uzskatāmi par vienskaitliniekiem, tomēr angļu valodas ietekmē tiem radies neatbilstošs skaitļa lietojums un arī jaunas leksiskās nozīmes. Raksta pamatā ir autores 2019. gadā izstrādātais maģistra darbs „Vienskaitlinieku un daudzskaitlinieku lietojums latviešu valodā”.
6
Zvīgule, Guna. "Semantikas noteikta sakārtotu komponentu secība latviešu valodā". Valoda: nozīme un forma / Language: Meaning and Form 11 (2020): 195–216. http://dx.doi.org/10.22364/vnf.11.12.
Pełny tekst źródłaStreszczenie:
Rakstā aplūkota sakārtojumā saistītu komponentu secība latviešu valodā. Balstoties līdzšinējos latviešu un cittautu valodnieku pētījumos un secinājumos, izvirzīti vairāki faktori, kas ietekmē vārdu secību sakārtojuma konstrukcijā. Valoda rāda, ka sakārtojumā saistītu komponentu secība, lai arī gramatiski nenoteikta, nav patvaļīga. To ietekmē trīs faktoru grupas: 1) semantiskie faktori, 2) funkcionāli pragmatiskie faktori, 3) formālie faktori. Raksta uzmanības centrā ir semantiskie faktori, kas latviešu valodā noteic sakārtojumā saistītu komponentu pamatsecību. Tā kā saistīto komponentu semantika ir ļoti daudzveidīga, semantiskie faktori dalīti vairākās grupās atkarībā no saistīto komponentu nozīmes. Kā atsevišķi aspekti analizēti: 1) realitātes noteikts secīgums, 2) hierarhiskās attieksmes, 3) kognitīvi emocionālie aspekti. To ietekme pētīta valodas materiālā, kas izgūts no „Līdzsvarotā mūsdienu latviešu valodas tekstu korpusa” un uz tā pamata veidotā „Latviešu valodas sintaktiski marķētā korpusa” un ir semantiski un formāli daudzveidīgs, jo skatītas vārdrindas, kur saistīti ar lietvārdiem, darbības vārdiem, apstākļa vārdiem un īpašības vārdiem izteikti vienkārša teikuma komponenti.
7
Laiveniece, Diāna, i Agnese Dubova. "Latviešu zinātnes valodas pētniecības virzieni 21. gadsimtā: literatūras apskats". Baltu Filoloģija 30, nr 1/2 (2021): 72–92. http://dx.doi.org/10.22364/bf.30.04.
Pełny tekst źródłaStreszczenie:
Zinātnes valoda ir valodas paveids, kas tiek izmantots pētniecības procesa un rezultāta aprakstam zinātniskā tekstā mutvārdos vai rakstveidā. Līdz 21. gadsimta sākumam latviešu zinātnes valoda skatīta un raksturota funkcionālo stilu kontekstā un vispārīgā veidā, nosaucot galvenās stila pazīmes un īsi raksturojot tam raksturīgo leksiku, bet nepievēršot detalizētu uzmanību zinātnes valodas lingvistiskajiem aspektiem. 21. gadsimta sākumā latviešu zinātnes valodas pētniecībai pievēršas vairāki valodnieki, tāpēc, skatot šo procesu attīstībā, nodalāmi trīs galvenie zinātnes valodas pētniecības virzieni: pētījumi par zinātniska teksta makrostruktūru vai atsevišķiem tās elementiem, pētījumi par zinātniska teksta mikrostruktūru un to veidojošajiem elementiem un pētījumi par latviešu zinātniskajiem tekstiem sastatījumā ar citām valodām.
8
Kalnača, Andra. "Priekšvārdi". Valoda: nozīme un forma / Language: Meaning and Form 12 (grudzień 2021): 5–6. http://dx.doi.org/10.22364/vnf.12.pr.
Pełny tekst źródłaStreszczenie:
Rakstu krājums „Valoda: nozīme un forma 12. Gramatika un valodas apguve” ir Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Latvistikas un baltistikas nodaļas Latviešu un vispārīgās valodniecības un Baltu valodniecības katedru rīkotās 56. profesora Artura Ozola dienas starptautiskās zinātniskās konferences „Gramatika un valodas apguve” (18.–19.03.2021. LU HZF) materiālu un vairāku atsevišķi tapušu pētījumu apkopojums 15 rakstu veidolā. Konference tika rīkota sadarbībā ar Valsts pētījumu programmu „Latviešu valoda” (Nr. VPP-IZM-2018/2-0002, vadītāja – Ina Druviete) un tās apakšprojektu „Gramatika un tās saskarjomas: gramatikas enciklopēdiskā vārdnīca” (vadītāja – Andra Kalnača).
9
Martena, Sanita. "„Es neuzskatu, ka latviešu valoda sastāv tikai no gramatikas”: vidusskolēnu valodas lietpratība un attieksme pret latviešu valodas mācīšanos". Valoda: nozīme un forma / Language: Meaning and Form 12 (grudzień 2021): 178–94. http://dx.doi.org/10.22364/vnf.12.12.
Pełny tekst źródłaStreszczenie:
Raksta pamatā ir divu pētījumu dati: par latviešu valodas prasmes līmeni, beidzot vidusskolu, (2018) un par skolēnu attieksmi pret latviešu valodas mācīšanu un mācīšanos (2018–2020). Datu interpretācijā ir izmantota valodas lietpratības teorija (Hulstijn 2015), proti, par to veidojošajiem komponentiem: pamata un augstāko jeb paplašināto valodas kognīciju. Pētījumā izmantotas arī teorētiskās atziņas par argumentēto rakstīšanu un galvenajām pazīmēm, kas liecina par augstā līmenī uzrakstītu darbu. Skolēnu teksti rakstā vairāk ir analizēti no viņu izvēlētā pārspriedumu temata izpratnes aspekta, prasmes argumentēti paust savu viedokli un leksiskās sarežģītības aspekta. Pārspriedums ir skolēnu sniegums, ko viņi latviešu valodā un citos mācību priekšmetos ir apguvuši 12 skolas gadu laikā bilingvālajās mazākumtautību skolās un skolās ar latviešu mācībvalodu. Pētījuma dati rāda, ka bez tradicionālajām interpunkcijas kļūdām (divdabja teicienu un citu savrupinājumu, salikta teikuma daļu atdalīšanas ar komatiem) skolēnu darbos ir vērojams vienveidīgs vārdu krājums, proti, par maz tiek lietoti konkrēti jēdzieni, termini vai retāk sastopami vārdi. Pārspriedumos nav pietiekami precīzi un izvērsti raksturotas parādības, notikumi, cilvēki, un tas ir saistīts gan ar faktu nezināšanu, gan arī ar nepietiekamu vārdu krājumu. Pētījumā par attieksmi pret latviešu valodas mācību procesu atklājas iespējamie iemesli, kas ietekmē skolēnu latviešu valodas apguvi un tās rezultātu. Ne tik motivējošas attieksmes pamatā, kā to atklāj skolēni, ir viņu grūtības saprast skolotāja latviešu valodas gramatikas un citu valodas jautājumu skaidrojumu, nepietiekama valodas funkcionālo aspektu iekļaušana mācību saturā, dažkārt arī līdzvērtīgas komunikācijas (starp skolēnu un skolotāju) trūkums.
10
Kalnača, Andra. "Priekšvārdi". Valoda: nozīme un forma / Language: Meaning and Form 14 (2023): 5–6. http://dx.doi.org/10.22364/vnf.14.pr.
Pełny tekst źródłaStreszczenie:
Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Latvistikas un baltistikas nodaļas rakstu krājumā „Valoda: nozīme un forma 14. Gramatika un korpusa pētījumi” apkopotas trīspadsmit publikācijas. Krājuma idejiskais pamats ir 80. Latvijas Universitātes starptautiskās zinātniskās konferences LU HZF Latvistikas un baltistikas nodaļas rīkotā Latviešu un vispārīgās valodniecības sekcija „Gramatika un korpusa pētījumi” (10.02.2022.), sadarbojoties diviem pētnieciskiem projektiem – LU prioritārās tēmas „Letonika, diaspora un starpkultūru komunikācija” HZF projektam „Humanitārā doma – valoda, teksts, kultūra” (vadītāja prof. Dr. philol. Andra Kalnača) un Valsts pētījumu programmas „Letonika latviskas un eiropeiskas sabiedrības attīstībai” projektam „Mūsdienu latviešu valodas izpēte un valodas tehnoloģiju attīstība” (vadītāja Dr. philol. Ilze Auziņa). Visus četrpadsmit sekcijas referātus vienoja tas, ka analizētais valodas materiāls bija izgūts no dažādiem korpusiem, t. sk. individuālu autoru veidotiem, kā arī valodas fakti tika analizēti ar dažādām korpuslingvistikas metodēm.
11
Kaija, Inga, i Inga Laizāne. "„Latviešu valoda zobārstniecības studentiem” – pirmā latviešu valodas kā svešvalodas mācību grāmata zobārstniecības studentiem". Valodu apguve: problēmas un perspektīva : zinātnisko rakstu krājums = Language Acquisition: Problems and Perspective : conference proceedings, nr 16 (6.05.2020): 87–101. http://dx.doi.org/10.37384/va.2020.16.087.
Pełny tekst źródłaStreszczenie:
Latvian as a foreign language is being learned both inside and outside Latvia. It is done in higher education institutions as well as various group language classes and individual lessons. The goals of learners range from professional and research-driven needs to personal interests. A significant part of Latvian language learners in Latvia are international students who study in higher education institutions in Latvia. Those are not exclusively exchange students. There is a considerable number of international students who study full-time academic programs in universities of Latvia. The first adult-oriented textbook of Latvian as a foreign language came out in 1960s. Since then, quite a lot of various learning materials have been created with 11 intermediary languages. However, the contents of almost all textbooks are targeted to people who have either a general or philological interest in Latvian, because in the higher education institutions outside Latvia, Latvian is often learned for research purposes as a part of philology studies. The authors of the present paper – Inga Kaija and Inga Laizāne – teach Latvian to international students who study dentistry at Riga Stradiņš University in Latvia. These students have a specific goal when learning Latvian, namely, they have to be able to communicate to their patients in Latvian, which is using the language in a professional environment. The pre-existing textbooks are not suitable for reaching this goal in a relatively short time. Thus, a new textbook had to be created to support the learners’ needs. The textbook “Latvian for dentistry students” has been created to support acquisition of the basics of Latvian with the purpose of enabling a conversation between a dentist and a patient. The needs of the language learners have been acknowledged by employing the communicative approach but also including explanations on grammatical topics. A grammar overview is included in the end of the book. It could be useful for any adult learner of Latvian as a foreign language as well as teachers. Its target user is the practically, rather than academically inclined learner. This kind of grammar overview has not been included in any textbooks of Latvian before.
12
Škapare, Sanita. "Ēdienkaršu valoda: ko un kā tās mums stāsta". Valoda: nozīme un forma / Language: Meaning and Form 11 (2020): 178–94. http://dx.doi.org/10.22364/vnf.11.11.
Pełny tekst źródłaStreszczenie:
Lai gan ēdienkartes ir bieži sastopams teksta veids, kam ir liela nozīme ēdināšanas uzņēmuma identitātes veidošanā, ēdienkaršu valoda ir salīdzinoši maz apskatīts temats. Ēdināšanas nozares speciālisti par ēdienkaršu nozīmību un to lomu veiksmīgas uzņēmuma darbības veicināšanā runā bieži un uzsver, ka to sastādīšanu nevajadzētu uzticēt amatieriem. Viesmīlības nozares literatūrā ēdienkartes netiek ignorētas, tomēr vairāk tiek apskatītas no mārketinga, nevis valodas aspekta. Pasaules virtuves ienākšana Latvijā aktualizējusi jautājumu par ēdienu un produktu nosaukumu atveidi latviešu valodā. Savukārt labi uzrakstīta ēdienkarte ir ēdināšanas uzņēmuma vizītkarte, kas var pozitīvi ietekmēt apmeklētāju viedokli par konkrētu ēdināšanas uzņēmumu. Vairums pētnieku norāda, ka ēdienkartes ir rīks, ar kura palīdzību ēdināšanas uzņēmums var izcelt tos ēdienus, ko visvairāk vēlas pārdot. Šī mērķa sasniegšanai var tikt izmantoti dažādi līdzekļi – radoši nosaukumi, asociācijas, piem., ar bērnību, kā arī nosaukumi svešvalodās. Pētījuma mērķis ir apskatīt ēdienkaršu saturu, tuvāk pievēršoties lietvārda, īpašības vārda, darbības vārda un apstākļa vārda lietojumam. Pētījuma materiālu veido 50 ēdienkaršu latviešu valodā, kas publiski pieejamas ēdināšanas uzņēmumu internetvietnēs vai sociālajos tīklos un apkopotas no 2018. gada novembra līdz 2019. gada janvārim. Šīs ēdienkartes pārstāv ēdināšanas uzņēmumus dažādās Latvijas vietās, piem., Rīgā, Kuldīgā, Liepājā, Daugavpilī, Siguldā u. c.
13
Straupeniece, Daiga, i Normunds Dzintars. "Skolēnu rakstu valoda latviešu valodas un vēstures valsts pārbaudes darbos 2021. gadā Kurzemē". Vārds un tā pētīšanas aspekti: rakstu krājums = The Word: Aspects of Research: conference proceedings, nr 27 (3.11.2023): 61–71. http://dx.doi.org/10.37384/vtpa.2023.27.061.
Pełny tekst źródłaStreszczenie:
The research aims to examine pupils’ text creation skills in the Latvian language and history state examinations (SE). The source of the research is the examination papers of pupils in Kurzeme in the 2021 Latvian language SE (an opinion; 250 words) and history SE (task 3 of part 3 – an essay; 200 words). Examination of the evaluation criteria of both examinations shows that the evaluation criteria of the Latvian language examination pay more attention to the quality of spelling (10 points out of 34 (approx. 30%) can be obtained for orthography and punctuation). The article summarizes the main types of errors in morphology and syntax in both examinations. Several types of errors are distinguished in morphology: unjustified use of macrons or their absence, spelling of consonants, words written incorrectly together and separately, spelling of onyms, and errors in the spelling of verbs and foreign words. A number of syntactic constructions were studied in the pupils’ examination papers – coordinated parts of sentence, coordinated parts of sentence with a generalising word, participial clauses, insertions and explanatory word groups –, as wethe frequency of their use in the pupils’ examination papers and the most frequently detected cases of errors. The use of punctuation marks in the sentence, separating the subordinate clause, has also been studied. A comparison of the two examination papers leads to the conclusion that there are no statistically significant differences in the text creation task in Latvian or history SE in Kurzeme. Spelling and punctuation skills are solid, and the number of errors is equal. As pupils take the examinations, caution is observed in using more complex syntactic constructions. In the analysis, examples from pupils’ examination papers are presented in italics, preserving their style, spelling and punctuation errors.
14
Gaitniece, Lāsma. "Transdisciplinaritāte studiju kursa „Latviešu valoda kā svešvaloda” īstenošanā". Valodu apguve: problēmas un perspektīva : zinātnisko rakstu krājums = Language Acquisition: Problems and Perspective : conference proceedings, nr 16 (6.05.2020): 74–86. http://dx.doi.org/10.37384/va.2020.16.074.
Pełny tekst źródłaStreszczenie:
Each year international students from Asia enroll in the study programs implemented by the Faculty of E-Learning Technologies and Humanities of Riga Technical University. It is interesting to note that some of these students come with the preliminary knowledge of the Latvian language at level A2 and some even at level B1 according to CEFR, which they have acquired in their home country. Therefore, one of the tasks the instructor should complete within the study course “Latvian as a Foreign Language” is to select appropriate pedagogical contents and methods that would not only facilitate acquisition of a foreign language, but would also promote positive attitude to the country and culture which language is being acquired. Adoption of the transdisciplinary approach is one of the options. Resting on these premises, the paper analyzes the experience of the author through the prism of trans-disciplinary pedagogical approach. Delivering the study course “Latvian as a Foreign Language” to the students with preliminary knowledge, the instructor shall not focus solely on expanding student vocabulary range and training in grammatical regularities. It is important to develop understanding about the cross-cultural dialogue and include the elements of creativity in the curriculum. Both components are connected with the transdisciplinary approach. Transdisciplinary pedagogical approach may be really challenging for the instructor. Interest, involvement and eagerness to expand one’s knowledge play a crucial role. Attitude becomes a category of self-education. One of the options implementing the above-mentioned approach is to invite a guest lecturer – a professional in a definite field – to deliver a class together. It is not only the students who benefit from this practice but also the instructor, as in such a way self-education process occurs. Transdisciplinary pedagogical approach opens to both students and the instructor a wider, more comprehensive perspective on different areas of research and culture, their interconnectedness and contexts, as well as promotes awareness of the fact that the borders among the areas are not set but rather are flexible. Before delivering a practical class based on the transdisciplinary approach, it is necessary to design a precise action plan comprising several action points: selection of the relevant theme and a guest lecturer, getting ready for the class, delivery of the transdisciplinary class, polling the student after the practical class, or getting feedback. Only successfully completing each action point included in the plan both students and the academic staff may reach the desired positive outcome.
15
Briedis, Raimonds. "LATGALES MOTĪVS PĒCKARA GADU CENZŪRĀ UN LITERATŪRĀ". Via Latgalica, nr 9 (5.05.2017): 47. http://dx.doi.org/10.17770/latg2017.9.2737.
Pełny tekst źródłaStreszczenie:
Latgales motīvi latviešu literatūrā ir klātesoši kopš 19. gadsimta. Tie akcentē citādo dzīvesveidu, atšķirīgos cilvēkus un kultūras pieredzi. Latgales savdabību no iekšēja skatupunkta tēlo Latgales autori gan latgaliski, gan latviski tapušajā daiļliteratūrā līdz 1944. gadam. 20. gadsimta 30.–40. gados latviešu un latgaliešu literatūrā Latgales tēls ir kolorīts un daudzveidīgs, īpaši izcelta novada vēsturiskā attīstība un tradīciju savdabība. Pēc Otrā pasaules kara latviešu (padomju) literatūrā Latgale ir gan klātesoša, gan izstumta. Latgales savdabību, valodu, tradīciju un vēsturi publiskajā informatīvajā telpā pēckara gados neitralizē Latgales autoru grāmatu, literatūras par Latgali un tās vēsturi izņemšana no publiskajām bibliotēkām. Cenzūras dokumenti fiksē atsevišķus gadījumus, kad aizliegumam pakļauti Latgales autoru darbi vai izteikumi par Latgali. Vēsturiskajos apcerējumos latgaliskās tēmas sastītas ar pagātni (akcentējot sociāli pazemota cilvēka statusu, ekonomisko atpalicību) un tās pārvarēšanu jaunajā padomju iekārtā. Lai arī pēckara gados latgaliski tiek izdotas atsevišķas avīzes, kalendārs, taču tie paliek latviešu lasītāju uzmanības perifērijā un lielākoties ir informatīvi, un jaunu tēlu veidošanos tie nesekmē. Latgales motīvi latviešu literatūrā galvenokārt saglabājas jau iepriekš izveidotos poētiskajos stereotipos, kas visbiežāk tiek izmantoti rituāli augstajos žanros, reprezentējot Latgali līdztekus Vidzemei un Kurzemei. Prozā īpaša uzmanība tiek pievērsta katoliskajai tradīcijai, katoļu baznīcu un ticību pakļaujot antireliģiskās propagandas uzbrukumiem. Savdabīgi, ka Latgale un latgaliskais, tostarp valoda, saglabājas prozas perifērijā (epizodiski personāži, atsevišķas situācijas), īpaši daiļdarbos, kas telpiski paliek ar Latgali nesaistīti. Latgaliskajā identitātē pēckara gadu latviešu literatūrā tiek izcelti atsevišķi jau iepriekš literatūrā izmantoti elementi, slāpējot to daudzveidību un savdabību.
16
Levits, Egils. "LATGALES PIRMĀ KONGRESA VALSTSTIESISKĀ NOZĪME". Via Latgalica, nr 9 (5.05.2017): 38. http://dx.doi.org/10.17770/latg2017.9.2698.
Pełny tekst źródłaStreszczenie:
1. 20.gadsimta sākumā latgalieši (Latgales latvieši) gandrīz trīs gadsimtus (kopš 1629. gada) bija atrauti no pārējo (Baltijas) latviešu politiskās, sociālās un tiesiskās dzīves vides. Kamēr pārējā Latvijas teritoriju un tur dzīvojošos latviešus ietekmēja vācu protestantisma kultūrtelpa, tikmēr Latgales latviešus ietekmēja poļu katoliskā kultūrtelpa. 19. gadsimta otrajā pusē arvien intensīvākā krieviskošana vairāk skāra Latgales latviešus, kamēr Vidzemes un Kurzemes latviešus no tās zināmā mērā pasargāja Baltijas provinču vāciskā autonomija.2. Tomēr, neraugoties uz šīm atšķirībām, nacionāli-kulturāli latviešu tauta savā būtībā saglabāja savu vienotību, kura balstījās uz valodas un kultūras līdzību. Arī reliģiskais dalījums atšķirībā no daudzām citām Eiropas valstīm šo objektīvo kopību nespēja būtiski ietekmēt.3. Šī reālā valodas un kultūras līdzība, principiālā iespēja, kaut arī ar nelielām grūtībām, saprast vienam otru, 19. gadsimta otrajā pusē veicināja nacionālās vienotības apziņas izkristalizēšanos – kā Baltijas latvieši, tā Latgales latvieši sāka sevi apzināt kā vienu – latviešu – tautu. 4. Šai nacionālās vienotības apziņai 20. gadsimta sākumā pievienojās politiskā apziņa, t. i., apziņa, ka latviešu tauta ir politisks subjekts ar savām prasībām. Sākotnēji šīs prasības vēl tika izvirzītas atsevišķi, taču ar pietiekoši skaidri apziņu, ka tās ir paralēlas. 5. Pirmais Latgales kongress politiski un organizatoriski finalizēja šo abu latviešu tautas daļu „saaugsmes” procesu, kas idejiski, pamatojoties uz valodas un kultūras līdzību, daļēji arī vēstures līdzību un ignorējot reliģisko dalījumu, bija sācies jau agrāk. Tā ir Pirmā Latgales kongresa paliekošā vēsturiskā, politiskā un tiesiskā nozīme.6. Vispirms jau pienācīgi ir jānovērtē fakts, ka Latgales kongress ir nevis biedrības vai sabiedriska sapulce, bet gan pārstāvniecība. Pārstāvniecība nav vairs tikai civilās sabiedrības veidojums, bet ir jau valstiski politisks veidojums. Tā delegātus ievēlēja pagasti. Bez tam bija arī atsevišķu sociālo grupu pārstāvji (strēlnieki, ārpus Latgales dzīvojošo latgaliešu pārstāvji u. c.). Mazākumtautību, kā arī Vidzemes un Kurzemes pārstāvji uz kongresu bija uzaicināti kā viesi. 7. Tātad te ir runa par latgaliešu kā latviešu nācijas daļas pārstāvniecību, t. i., valstiski politisku struktūru. Kā tāda tā pieņēma formālu lēmumu, ka Kurzemes, Vidzemes un Latgales latvieši ir viena tauta ar savām politiskajām prasībām – tobrīd autonomu Latviju demokrātiskas Krievijas sastāvā.8. Kongress bija demokrātiska pārstāvniecība, kas tikai veidots no „apakšas uz augšu”: vēlēti delegāti – kongress – kongresa ievēlētā Latgales Pagaidu zemes padome. Faktiski kongress sevi konstituēja kā Latgales novada priekšparlaments. 9. Kongress kā demokrātiska Latgales latviešu politiska pārstāvniecība līdz ar to pieņēma divus vēsturisku lēmumus:Pirmkārt, ka latvieši ir viena tauta, viena nācija ar savām tiesībām un prasībām, kuras ietvaros latgalieši patur savu valodas, kultūras un reliģisko savdabību.Otrkārt, ka Latgale kā Latgales latviešu zeme veidos vienu valstiski politisku vienību kopā ar Vidzemi un Kurzemi – Latviju.10. Līdz ar to Latgales kongress valstiski ir licis pamatu Latvijai tādā teritoriālā formā, kādu mēs to kopš tā laika pazīstam. No Latgales kongresa lēmuma izriet Latvijas teritorijas sastāvs, kā tas vēlāk noteikts Satversmes 3. pantā, un tātad arī Latvijas austrumu robeža. Latgales kongress ir „apvienojis latviešu zemes”, kā tas ir teikts Satversmes ievadā.11. Šie kongresa lēmumi par vienotu nāciju un vienotu valsti nedaudz vēlāk īstenojās Latvijas valsts kā kopējās latviešu nācijas nacionālas valsts izveidē. Šie lēmumi tātad ir „iegājuši” Latvijas valsts pamatos un Satversmes negrozāmajā kodolā. 12. Kongress ir noformējis valststiesiski negrozāmo uzstādījumu, ka latgalieši vienlaikus ir latvieši. Tādēļ visos politiskos dokumentos, Satversmē un likumos, kur ir runa par latviešiem, šis jēdziens iekļauj arī latgaliešus. Latgaliešu valodas un kultūras savdabība ir latviešu nācijas bagātība un valstiski atbalstāma.
17
Opincāne, Elita. "BILINGVĀLĀS MĀCĪBAS VIDES ZINĀTNĒS". Environment. Technology. Resources. Proceedings of the International Scientific and Practical Conference 1 (20.06.1999): 133. http://dx.doi.org/10.17770/etr1999vol1.1891.
Pełny tekst źródłaStreszczenie:
Izglītības sistēmas uzdevums ir sagatavot jauno sabiedrības locekli dzīvei. Mums jāpalīdz jauniešiem attīstīt ikdienas dzīvei nepieciešamās iemaņas. Tām visām nepieciešams stingrs ētiskais un morālais pamats. Pēc Eiropas Savienības projekta “Vidējā izglītība Eiropā” tās irspēja sadarboties,spēja uzņemties iniciatīvu,spēja domāt un spriest,spēja risināt problēmas,radoŠums,elastība,spēja sazināties,analītiskums,spēja iemācīties, kā mācīties,aktīva attieksme,spēja strādāt mainīgos, nenoteiktos apstākļos.Visas prasības skaidri prognozēt nav iespējams, taču, ja pastāv Latvija kā valsts, visiem tās iedzīvotājiem būs jāapgūst latviešu valoda kā otrā valoda, t.i., jāprot lietot visās dzīves jomās un visdažādākajās situācijās.
18
Romanovska, Alīna. "LATGALES TĒLS LATVIEŠU LITERATŪRĀ 20. GADSIMTA PIRMAJĀS DESMITGADĒS". Via Latgalica, nr 9 (5.05.2017): 54. http://dx.doi.org/10.17770/latg2017.9.2744.
Pełny tekst źródłaStreszczenie:
Pētījumā tiek analizētas Latgales tēla semantikas un struktūras īpatnības latviešu daiļliteratūras tekstos, kas veidoja pirmos priekšstatus par Latgali. Nosacīts apskatīto tekstu tapšanas laika posms ir no 1910. līdz 1930. gadam, īpašu uzmanību pievēršot darbiem, kas tika publicēti Latvijas valstiskuma dibināšanas laikā un prezentē pirmos mēģinājumus veidot latviešu literatūrā Latgales tekstu. Izpētes objekts ir Antona Austriņa, Ādolfa Ersa, Kārļa Skalbes, Jāņa Jaunsudrabiņa darbi, kas varēja ietekmēt Latvijas iedzīvotāju priekšstatus par Latgali. Latgales naratīva izpēte 20. gadsimta pirmo desmitgažu latviešu daiļliteratūrā šajā pētījumā tiek uzskatīta par Latgales reģionālās identitātes izpētes veidu, kas ļauj noteikt reģionālās identitātes rādītājus, kas tiek veidoti, izmantojot skatījumu no centra uz perifēriju.Lai atklātu Latgales tēla veidošanās likumsakarības latviešu daiļliteratūrā, par papildu informācijas avotu tiek izmantoti pētāmā laika latviešu periodikā sastopamie dati par Latgali un latgaliešiem. Periodiskajos izdevumos („Baltijas Vēstnesis“, „Balss“, „Austrums“, „Zemkopis“ u. c.) iekļautā informācija ne tikai iezīmē plašāku kontekstu un atspoguļo Latvijas teritorijas informatīvajā telpā pieejamās ziņas par Latgali, bet arī prezentē nacionālās un reģionālās identitātes veidošanās specifiku. 20. gadsimta pirmo desmitgažu Latvijas periodiskie izdevumi atspoguļo Latvijas sabiedrībā eksistējošo Latgales kā „atpalikušas“ telpas tēlu un pretrunīgos mēģinājumus mainīt Latvijas iedzīvotāju stereotipus par Latgali un latgaliešiem.Latviešu rakstniekiem Latgales telpas tēlojumā ir vērojamas individuālas dominantes, piemēram, Ā. Erss pievēršas atmiņas un vēstures aspektam, A. Austriņš tiecas izprast Latgales būtību ar raksturu un vides tēlojuma palīdzību, K. Skalbe akcentē redzētā pretrunīgumu utt. Tomēr visā tekstu un skatījumu dažādībā ir iespējams definēt kopīgus Latgales reģionālās identitātes rādītājus. Viens no svarīgākajiem ir reģionālā ainava, kurai ir pretrunīgs raksturs: dabasskati ir mierīgi, harmoniski un apbrīnojami, tomēr ēkas, veidojot saikni ar senatni, nereti reprezentē stagnāciju, sociālo un ekonomisko atpalicību.Neatņemama Latgales telpas īpatnība ir katoļticība, kuras izpausmes arī tiek vērtētas neviennozīmīgi: tā apliecina dziļu Latgales iedzīvotāju garīgumu, bet akla ticība rada tumsonību. Lai atklātu Latgales specifiku, latviešu autori nereti pievēršas Latgales iedzīvotāju kā kultūras reprezentantu tēlojumam. Nozīmīgs reģionālās identitātes elements ir latgaliešu valoda, kas veido neatkārtojamu telpas kolorītu un spilgti raksturo Latgales iedzīvotājus.Laika aspektā Latgales reģionālā identitāte lielākā mērā ir saistīta ar pagātni, tās pārdzīvojumu tagadnē un projicēšanu nākotnē. Tas nosaka Latgales kultūras konservatīvismu. Minētie Latgales identitātes rādītāji – dabas ainava un arhitektūra, katoļticība, iedzīvotāju rakstura īpašības, valoda, vēsture un atmiņa – galvenokārt veido pozitīvu, harmonisku Latgales tēlu 20. gadsimta sākuma – 30. gadu latviešu daiļliteratūrā, kas ir pretrunā ar tā laika oficiālo diskursu.
19
Balodis, Ringolds. "Latvijas Republikas Satversmes 4. panta pirmā teikuma “Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda” zinātnisko komentāru papildinājums". SOCRATES. Rīgas Stradiņa universitātes Juridiskās fakultātes elektroniskais juridisko zinātnisko rakstu žurnāls / SOCRATES. Rīga Stradiņš University Faculty of Law Electronic Scientific Journal of Law 3, nr 21 (2021): 16–52. http://dx.doi.org/10.25143/socr.21.2021.3.016-052.
Pełny tekst źródłaStreszczenie:
The Latvian language is an essential element of constitutional identity of the Republic of Latvia, without which the Latvian constitutional system and the system of Constitution cannot be imagined, as such. Since 2021, the Official Language Day on 15 October has been celebrated. According to the President of Latvia Egils Levits the Official Language Day may serve as another opportunity to spread awareness and promote the use of the Latvian language as one of the main constitutional values of our state and nation. The Official Language Day is a meaningful contribution to the future tradition of celebrating the official language across society. The current study focuses on the issue of the official language in Latvia and its importance from the perspective of constitutional law. The experience of the Republic of Latvia is divided into two periods. The first – covers the period 1918–1940, when it was interrupted by the Soviet occupation. Consequently, after the restoration of independence in 1990, the second period can be defined: 1990–currently. If during the pre-war period the Latvian language was only enshrined in law, during the second period the official language has been enshrined in the Constitution (Satversme). The official language of the Latvian Constitution is specified in Section 4. The given article is designed to supplement the scientific comments of Section 4, which was issued in 2014. Keywords: Constitution (Satversme), Latvian language, official language, language policy, national minorities.
20
Bērziņa, Gita. "Grieķu īpašvārdi un to atvasinājumi latīņu valodā („Latīņu–latviešu vārdnīcas” materiāls)". Valoda: nozīme un forma / Language: Meaning and Form 14 (2023): 7–21. http://dx.doi.org/10.22364/vnf.14.01.
Pełny tekst źródłaStreszczenie:
Klasisko (grieķu un latīņu) valodu materiāls kalpo, ne tikai lai atklātu vispārējus principus valodas sistēmā un attīstības procesos, bet arī lai savstarpējā sastatījumā izgaismotu citu valodu, tostarp latviešu valodas, būtiskas iezīmes dažādos aspektos. Vēsturiski ilgstoši grieķu un romiešu kultūru un grieķu un latīņu valodas kontakti radījuši nozīmīgu un daudzveidīgu grieķu valodas ietekmi latīņu valodā un ar to saistītā kultūras, izglītības un zinātniskās domas tradīcijā. Rakstā, izstrādājot jauno „Latīņu–latviešu vārdnīcas” variantu (izvērtējot un rediģējot leksisko materiālu un latīņu un grieķu valodas atveides principus), pievērsta uzmanība grieķu īpašvārdiem un to atvasinājumiem latīņu valodā, to atveidei latviešu valodā. Daļa grieķu īpašvārdu uzreiz jau organiski iekļāvušies latīņu valodas deklinēšanas sistēmā, turpretim citi vismaz sākotnēji pārņemti un tekstos apzināti lietoti grieķiskā veidolā, t. i., aizgūti ar grieķu valodas izskaņām, un tālāk laika gaitā lielākā vai mazākā mērā pielāgoti latīņu valodas deklinēšanas sistēmai, nereti attīstot arī paralēlus variantus. Izmantojot latīņu valodas morfēmas, jo īpaši piedēkļus un galotnes, no grieķu valodas personvārdiem un vietvārdiem atvasināti sugas vārdi, īpašības vārdi, arī darbības un apstākļa vārdi. Latīņu valodā raksturīgs plašs un sinonīmisks vārddarināšanas morfēmu klāsts. Tas daudzveidīgi izmantots grieķu cilmes atvasinājumu un to variantu darināšanā latīņu valodā. Grieķu un latīņu valodas variantu līdzās pastāvēšanas, kā arī plaša sinonīmiskas nozīmes vārddarināšanas līdzekļu izmantošana nereti sarežģī grieķu cilmes atvasinājumu atlasi un atspoguļošanu „Latīņu–latviešu vārdnīcas” korpusā, kā arī to atveidi latviešu valodā.
21
Levāne-Petrova, Kristīne. "Ciešamās kārtas konstrukcijas „Skolēnu pārspriedumu korpusā”". Valoda: nozīme un forma / Language: Meaning and Form 12 (grudzień 2021): 127–41. http://dx.doi.org/10.22364/vnf.12.09.
Pełny tekst źródłaStreszczenie:
Verba kārta un ar to saistītie jautājumi vienmēr ir bijis aktuāls gramatikas izpētes objekts, kas bijis daudzu valodnieku interešu lokā. Arī latviešu valodā verba kārta, jo īpaši ciešamā kārta, ir aplūkota dažādās latviešu valodas gramatikās, tai ir arī veltīts daudz atsevišķu pētījumu. Lai arī latviešu valodai ir daudz aprakstu un pētījumu par ciešamo kārtu un ciešamās kārtas formām, tomēr līdz šim latviešu valodas ciešamās kārtas veidi gandrīz nav aplūkoti. Tāpēc šajā rakstā tiks analizētas ciešamās kārtas konstrukcijas, to veidi un citi ar pasīvu saistīti aspekti „Skolēnu pārspriedumu korpusā”, proti, mazākumtautību skolu un latviešu valodas mācībvalodu vidusskolu skolēnu latviešu valodas eksāmena darbos. Pētījums tiks veikts ne tikai kvalitatīvā, bet arī kvantitatīvā aspektā. Raksta pirmajā daļā īsi aplūkota ciešamā kārta latviešu valodā. Raksta otrajā daļā analizētas dinamiskā pasīva konstrukcijas specializētajā korpusā, bet raksta trešajā daļā analizētas statiskā pasīva konstrukcijas specializētajā korpusā. Gan dinamiskā, gan statiskā pasīva analīzē aplūkota pasīva formu izplatība, pasīva veidi, vārdu secība pasīva konstrukcijās, pasīva konstrukcijas un darītājs.
22
Dimiņš, Dens. "Grieķu un latviešu leksisko elementu secība Tetraevaņģēlijā". Valoda: nozīme un forma / Language: Meaning and Form 13 (grudzień 2022): 91–104. http://dx.doi.org/10.22364/vnf.13.07.
Pełny tekst źródłaStreszczenie:
Šai kontrastīvajā un diahroniskajā pētījumā īsi ieskicētas leksisko elementu secības tendences koinē grieķu un latviešu valodā, par pamatu ņemot Jaunās Derības četrus evaņģēlijus un četrus tulkojumus latviešu valodā, aptverot 18.–21. gs. Bībeles valodai ir bijusi ilgstoša ietekme uz latviešu literārās valodas veidošanos. Latviešu un grieķu valodā vārdu kārtība ir relatīvi brīva, tomēr var runāt par noteiktām tendencēm, proti, 1) par atsevišķu vārdšķiru novietojuma līmenī, kur ir vērojami brīvas un fiksētas pozīcijas elementi, kur savukārt pēdējos dala postpozitīvā un prepozitīvā novietojumā esošos elementos, 2) par vārdu secību nominālās vārdkopās, kā arī 3) par komponentu secību klauzas līmenī, kur secība ir atkarīga no informācijas statusa, t. i., tās prezumētā vai apgalvotā rakstura, un dažu sintaktisku konstrukciju klātbūtnes. Vārdu kārtības ziņā var teikt, ka senākais latviešu Bībeles tulkojums ir tuvāks koinē oriģinālam, lai arī tajā nereti ir jūtama arī vācu valodas ietekme.
23
Helviga, Anita. "Ieskats latviešu folkloristikas terminoloģijas attīstībā". Vārds un tā pētīšanas aspekti: rakstu krājums = The Word: Aspects of Research: conference proceedings, nr 24 (2.12.2020): 289–301. http://dx.doi.org/10.37384/vtpa.2020.24.289.
Pełny tekst źródłaStreszczenie:
Latvian literary terminology and folklore studies terminology have many connections. Both areas have been comparatively understudied; especially, systemic and comprehensive analysis of folklore terminology should be carried out in broader research, which would require in-depth studies of emergence, loan, choice, use, inheritance, and succession of terms. This article mostly deals with historical or chronological aspect, providing a view into some essential lexicographic, monographic, and other resources of terms. The article aims to provide a view into the development of Latvian terminology in the 20th century (more precisely – from the beginning of independent Latvia until the restoration of independence after the Soviet occupation), paying attention to several resources of terminology. To reach the aim, a number of essential term sources of the field, which have had an impact on future terminology use and development, have been selected; characteristic of the resources is given, and specific examples are provided to illustrate the tendencies of the field’s terminology development. The publications, personalities, events, and discussions of the time help to understand what has happened in the newest terminology development period. The article draws from the following essential resources of terminology, which have had an impact on the Latvian folklore studies terminology: “Latvian Encyclopaedia” (Latviešu konversācijas vārdnīca, 1927–1940), “Introduction into Latvian Folk Poetry” (Ievads latviešu tautas dzejā, 1940) by Ludis Bērziņš (1870–1965), “General Conceptions about Folk Poetry” (Pamatjēdzieni par tautas dzeju, 1937) by Anna Bērzkalne (1891–1956), “Latvian Folklore” (Latviešu folklora, 1948) by Jānis Niedre (1909–1987), the Terminology Commission’s 8th Bulletin (1950), “Language of Latvian Folk Songs” (Latviešu tautasdziesmu valoda”, 1961) and “Works in Folklore Studies” (Raksti folkloristikā, 1968) by Arturs Ozols (1912–1964), “History of Latvian Folklore Studies” (Latviešu folkloristikas vēsture, 1989) by Ojārs Ambainis (1926–1995). The theoretical framework of the research consists of the studies in terminology theory and history by Māris Baltiņš and Valentīna Skujiņa, and the folklore studies history research by researchers at the Institute of Literature, Folklore and Art of the University of Latvia (Māra Vīksna, Dace Bula, Rita Treija, Anda Kubuliņa, Baibas Krogzeme-Mosgorda). Also, the minutes of the Latvian SSR Academy of Sciences Terminology Commission available at the Latvian Academy of Sciences archive have been studied.
24
Balode, Laimute. "Latviešu valodas gramatikas apguve somu auditorijā". Valoda: nozīme un forma / Language: Meaning and Form 13 (grudzień 2022): 7–21. http://dx.doi.org/10.22364/vnf.13.01.
Pełny tekst źródłaStreszczenie:
Raksts ir veltīts divdesmit piecos darba gados gūtajai pieredzei, docējot latviešu valodu somu studentiem Helsinku Universitātē. Raksta ievadā tiek dots ieskats par baltistikas aizsākumiem Somijā, par lektorāta atjaunošanu 20. gs. 90. gados un šī brīža stāvokli. Tiek iepazīstināts ar mūsdienu studentu mērķiem, izvēloties baltu valodas kā galveno studiju priekšmetu. Rakstā parādītas grūtības, ar ko sastopas somi, apgūstot jaunu indoeiropiešu saimes valodu: tiek dots īss ieskats izrunas grūtībās – īpaši balsīgo un nebalsīgo konsonantu izrunā, un tiek runāts gan par morfoloģisko kategoriju (dzimtes un skaitļa) atšķirībām somu un latviešu valodā, gan par vārddarināšanas paradigmām un sarežģītākajām vārdšķirām. Pie studentu grūtākajām vārdšķirām tiek minēti verbi un pronomeni, savukārt no verbiem visgrūtāk apgūstami ir pirmās konjugācijas jeb īsie verbi un refleksīvie verbi (ne tikai to formas, bet it īpaši lietošanas dēļ). Par visgrūtākajām gramatikas tēmām visi somu studenti (īpaši tie, kas nav saskārušies ar citām indoeiropiešu valodām) nosauc prefiksāciju. Arī latviešu valodas prepozīcijas un to rekcija rada daudzas kļūdas. Studenti daudzus teikumus burtiski tulko no savas dzimtās valodas, tādēļ ir grūtības ar tādiem jēdzieniem, kādi nav sastopami somu valodā, piem., verbu nākotne vai dubultnoliegums. Raksts balstīts uz studentu darbu kļūdu apjomīgu materiālu. Tieši kļūdu analīze palīdz latviešu valodas lektoram apzināt, kā arī mācību darba procesā uzsvērt un izskaidrot visgrūtāk apgūstamās lietas.
25
Deksne, Daiga. "Verba priedēkļi latgaliešu rakstu un latviešu literārajā valodā". Valoda: nozīme un forma / Language: Meaning and Form 13 (grudzień 2022): 78–90. http://dx.doi.org/10.22364/vnf.13.06.
Pełny tekst źródłaStreszczenie:
Prefiksācija ir produktīvs verbu atvasināšanas veids latviešu valodā. Latviešu literārajā valodā verbu atvasināšanai tiek lietoti 11 priedēkļi. Latgaliešu rakstu valodā papildus sastopami priedēkļi pra-, pod-, roz- un da-. Pētījuma mērķis ir noskaidrot, kādas nozīmes piemīt priedēkļiem, kas sastopami tikai latgaliešu rakstu valodā, un vai priedēkļiem, kas sastopami gan latviešu literārajā, gan latgaliešu rakstu valodā, ir vienādas nozīmes. Latgaliešu rakstu valodā lietoto svešcilmes priedēkļu nozīmju hierarhijas atspoguļošanai tiek izmantoti radiālie nozīmju modeļi, kuri veidoti, analizējot korpusā „Mūsdienu latgaliešu tekstu korpuss” sastopamos, kā arī dažu autoru publikācijās minētos priedēkļverbus. Latviešu literārās valodas piemēri ekscerpēti no korpusiem „Latviešu valodas tīmekļa korpuss 2014” un „Līdzsvarotais mūsdienu latviešu valodas tekstu korpuss LVK2018”. Pētījuma rezultāti liecina, ka priedēkļu pra-, pod-, roz- un da- nozīmju skaits ir neliels. Šo priedēkļu nozīmes latviešu literārajā valodā tiek izteiktas ar dažādiem priedēkļiem.
26
Kalnača, Andra. "Darbības vārda veids latviešu un lietuviešu valodā – viena un tā pati vai tomēr atšķirīga kategorija?" Valoda: nozīme un forma / Language: Meaning and Form 12 (grudzień 2021): 55–63. http://dx.doi.org/10.22364/vnf.12.04.
Pełny tekst źródłaStreszczenie:
Veids ir viena no būtiskām latviešu un lietuviešu valodas darbības vārda pazīmēm, taču veida nozīmju analīze un klasifikācija ir viens no sarežģītākajiem gramatikas jautājumiem. To nosaka fakts, ka veida nozīmju izteikšana ne latviešu, ne lietuviešu valodā nav pilnībā gramatizējusies, tāpēc atšķirībā no tādām gramatiskajām kategorijām kā laiks, izteiksme vai persona veida apraksts abu valodu gramatikās parasti atrodams gan darbības vārda darināšanas, gan formu veidošanas sadaļā. Tā kā veida apraksta tradīcijas baltu valodās vismaz daļēji veidojušās krievu valodniecības iespaidā, kur par galveno veida nozīmju opozīciju tiek uzskatīts nepabeigtas / pabeigtas darbības pretstatījums bezpriedēkļa un priedēkļa darbības vārdiem, tad šī opozīcija tikusi izvirzīta par svarīgāko arī baltu valodās. Tomēr, neraugoties uz zināmu līdzību, veida nozīmju īstenošanās baltu valodās ir gramatizējusies salīdzinoši mazāk. Turklāt atšķiras arī veida nozīmju izteikšanas nianses latviešu un lietuviešu valodā. Raksts ir mēģinājums sastatīt abu baltu valodu veida nozīmju kopīgās un atšķirīgās iezīmes un to apraksta tradīcijas gramatikās sinhroniskā aspektā.
27
Kvašīte, Regīna. "Latviešu un lietuviešu gramatikas termini: vārds, vārdšķira un to nosaukumi". Valoda: nozīme un forma / Language: Meaning and Form 11 (2020): 93–117. http://dx.doi.org/10.22364/vnf.11.06.
Pełny tekst źródłaStreszczenie:
Latviešu un lietuviešu valodā ir izveidojušās atšķirīgas terminu sistēmas vienam no valodniecības pamatjēdzieniem – vārds. Gramatikas kā vienas no valodniecības apakšnozarēm terminoloģijā šis jēdziens atspoguļojas vārdšķiru nosaukumos. Pētījuma mērķis – noskaidrot gramatikas terminu specifiku latviešu un lietuviešu valodā, kā arī terminrades tendences abās baltu valodās. Pievērsta uzmanība virsjēdzienam vārdšķira un to klasifikācijas sistēmai. Par pētījuma objektu izvēlēti vārdšķiru nosaukumi, kuru pamatā latviešu valodā ir sakne vārd-, bet lietuviešu valodā – gan vard-, gan žod-. Vārdšķiru nosaukumu sistēmu mūsdienu latviešu valodā veido gan pašcilmes, gan citcilmes termini, turklāt latviskajos terminos pārsvarā ir atspoguļots jēdziens vārds (atšķirības ir pēc struktūras – vārdkoptermins vai saliktenis), savukārt lietuviešu valodā vārdšķiru nosaukumi ir galvenokārt pašcilmes termini un tikai daļa no tiem darināta, ņemot par pamatu minēto jēdzienu – izmanto gan sakni vard- (daiktavardis, būdvardis, įvardis), gan sakni žod- (veiksmažodis). Ar vārdšķiru nosaukumiem saistīts ir jautājums par terminiem, kurus latviešu un lietuviešu valodā lieto, lai nosauktu konversijas procesus un to rezultātus. Sastatījums parādīja, ka latviešu terminoloģijā dominē citcilmes termini ar divējādām – pašcilmes un svešcilmes – izskaņām (-(iz)ācija un -ēšana), bet lietuviešu valodā priekšroka tiek dota pašcilmes atvasinājumiem. Lai nosauktu jēdzienu vārds, latviešu valodā lieto arī latīņu cilmes terminu nomens, kura atbilsme lietuviešu valodā ir pašcilmes atvasinājums – abu analizējamo sakņu saliktenis vardažodis. Ieskats terminu vēsturē liecina, ka latviešu un lietuviešu vārdšķiru nosaukumi radīti laikā, kad nacionālo valodu terminoloģija bija nepieciešama mācību vajadzībām, un to darīja abu valodu valodnieki, mācību līdzekļu un gramatiku autori.
28
Deksne, Daiga. "Neoklasiskās vārddaļas ultra-, mega-, hiper- un super- un adjektīvu darināšanas modeļi latviešu valodā". Valoda: nozīme un forma / Language: Meaning and Form 14 (2023): 33–41. http://dx.doi.org/10.22364/vnf.14.03.
Pełny tekst źródłaStreszczenie:
Sufiksācija ir produktīvs adjektīvu atvasināšanas veids latviešu valodā. Pretstatā tam prefiksācija tiek izmantota retāk. Ir tikai daži produktīvi priedēkļi, ar kuriem tiek atvasināti adjektīvi latviešu valodā – ie-, pa- un pār-, un negāciju izteicošais priedēklis ne-. Latviešu valodā sastopami arī tādi adjektīvi, kurus ievada neoklasiskas cilmes vārddaļas. Pētījuma mērķis ir aplūkot produktīvus adjektīvu vārddarināšanas modeļus, kuros tiek izmantota prefiksācija ar neoklasiskas cilmes vārddaļām ultra-, mega-, hiper- un super-. Pētījumā analizēti korpusos „LR 5.–12. Saeimas sēžu stenogrammu korpuss”, „Līdzsvarotais mūsdienu latviešu valodas tekstu korpuss LVK2018” un „Latviešu valodas tīmekļa korpuss Tīmeklis2020” sastopamie adjektīvi. Pētījuma rezultāti liecina, ka neoklasiskajām vārddaļām adjektīvu atvasināšanā piemīt ierobežots nozīmju klāsts. Neoklasiskās vārddaļas norāda uz pamatadjektīva nosauktās pazīmes intensitātes pakāpi. Lai gan neoklasiski atvasinājumi ir sastopami daudz retāk nekā atvasinājumi ar pašcilmes priedēkļiem, tiem raksturīga augstāka emocionālā ekspresivitāte. Par ļoti produktīvu var uzskatīt adjektīvu atvasināšanu ar neoklasisku vārddaļu super-.
29
Škrabals, Mihals, i Aiga Veckalne. "Bērtin berot valodiņu: par kādu citu latviešu valodas verbālu konstrukciju korpuslingvistikas skatījumā". Valoda: nozīme un forma / Language: Meaning and Form 12 (grudzień 2021): 208–26. http://dx.doi.org/10.22364/vnf.12.14.
Pełny tekst źródłaStreszczenie:
Rakstā aplūkota verbāla latviešu valodas konstrukcija, ko veido darbības vārds un apstākļa vārds pirms tā, turklāt šis adverbs ir atvasināts no tā paša verba, izmantojot piedēkli -us-/-šus-. Šo arhaisko darinājumu, kas tipisks latviešu tautasdziesmām, lieto arī mūsdienu latviešu valodā, kaut gan ievērojami retāk. Rakstā formulēti dažādi pētījuma jautājumi, arī tādi, kas pārsniedz latviešu valodas robežas – proti, kā šādu konstrukciju tulkot citās valodās. Minētā konstrukcija meklēta pieejamos latviešu valodas korpusos (galvenokārt LVK2018, lvTenTen14, InterCorp lv v13), un iegūtie lietojumi salīdzināti ar aprakstu pašreizējos latviešu valodas avotos – gan gramatikās, gan vārdnīcās. Novirzes no normas šajā rakstā aplūkotas deskriptīvi, resp., nevis kā kļūdas, bet gan kā runātāja vēlme panākt īpašu saziņas mērķi, kā arī šīs valodas parādības radoša attīstība mūsdienās. Raksts ir papildināts ar diviem pielikumiem: alfabētiskiem analizēto lemmu sarakstiem kopā ar to biežumu un nelielu fragmentu no iteratīvu konstrukciju datubāzes.
30
Lielbārdis, Aigars. "LATVIEŠU DIASPORA KRIEVIJĀ: TIMOFEJEVKAS CIEMA PIEMĒRS". Via Latgalica, nr 9 (5.05.2017): 104. http://dx.doi.org/10.17770/latg2017.9.2706.
Pełny tekst źródłaStreszczenie:
19. gadsimta otrajā pusē sākās strauja migrācija no Krievijas impērijas rietumu guberņām (mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijas) uz Iekškrievijas lauku apvidiem un lielajām pilsētām (mūsdienu Baltkrieviju, Krievijas Eiropas daļu un Sibīriju). Pēc Vilberta Krasnā ziņām – 19. gadsimta 20. gados ap 200 000 latviešu dzīvoja Krievijas teritorijā. Migrāciju izraisīja galvenokārt sociālekonomiski faktori – labākas iztikas un peļņas iespējas. Pārceļoties uz mazāk apdzīvotām Krievijas impērijas teritorijām, izceļotāji ieguva lietošanā zemi, kas 19. gadsimtā bija viens no pārticības garantiem. Timofejevka ir latviešu veidots ciems Novosibirskas apgabala Vengerovas rajonā. Ap 1895. gadu to dibināja izceļotāji no mūsdienu Latgales, galvenokārt no Ludzas apkaimes. Pirmās plašākas ziņas par latgaliešu dzīves vietām Sibīrijā 20. gadsimta sākumā sniedz katoļu priestera Kazimira Skrindas ceļojuma piezīmes, pavadot bīskapu Jāni Cepļaku vizitācijas braucienā. Gan no K. Skrindas, gan no Sibīrijas latviešu pētnieka Augusta Melnalkšņa liecībām secināms, ka 20. gadsimta pirmajā pusē Timofejevka bija skaitliski lielākais latgaliešu ciems ārpus Latvijas – ar 540 iedzīvotājiem, 114 saimniecībām, savu pienotavu un ūdens dzirnavām. 2004. gada septembrī profesores Janīnas Kursītes vadībā notika pirmā plašākā zinātniskā ekspedīcija uz Timofejevku. Ciemā bija 170 iedzīvotāju, 66 no tiem sevi uzskatīja par latviešiem un brīvi runāja augšzemnieku dialekta izloksnē. Nākamā ekspedīcija, ko organizēja LU Humanitāro zinātņu fakultāte sadarbībā ar LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtu, notika 2006. gadā. Šajās ekspedīcijās gūtie materiāli tika publicēti rakstu krājumā „Latvieši latviešu acīm: Sibīrija. Timofejevka“ (2011). Trešā zinātniskā ekspedīcija notika 2015. gadā, tās rezultātā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā 2016. gadā tika izveidota izstāde „Cita Sibīrija – latviešu ciemi Timofejevka, Lejas Bulāna, Sukinava“. Ja vēl 2004. gadā Timofejevka joprojām bija viens no lielākajiem latviešu ciemiem Sibīrijā, tad šobrīd, ņemot vērā mūsdienu migrācijas un demogrāfijas procesus, iedzīvotāju skaits strauji sarucis. Ciema iedzīvotāju sastāvs mainās, gan vecajiem ļaudīm aizejot, gan vidējai un jaunākai paaudzei pārceļoties uz apkārtējiem lielākiem ciematiem un pilsētām, kur ir algota darba un izglītības iespējas. Izmantojot vēstures avotus un lauka pētījumus Austrumu diasporā, referātā tiek atklāts izceļošanas vēsturiskais konteksts, vērtēti valodas un kultūras asimilācijas procesi, kā arī aplūkots Timofejevkas latviešu repatriācijas mēģinājums uz Latviju, ko 20. gs. 90. gadu sākumā bija iecerējusi Krievijas latviešu biedrības vadītāja Austra Boļševica. Timofejevkas piemērs – ciema vēsture, valodas un kultūras pēctecība paaudzēs, kā arī ļaužu likteņi – ļauj saskatīt līdzības ar latviešu ekonomisko migrāciju Eiropā mūsdienās.
31
Mežale, Emīlija. "Norādāmo vietniekvārdu sarunvalodas varianti latviešu valodas tīmekļa tekstos". Valoda: nozīme un forma / Language: Meaning and Form 14 (2023): 139–55. http://dx.doi.org/10.22364/vnf.14.10.
Pełny tekst źródłaStreszczenie:
Norādāmo vietniekvārdu sarunvalodas variantu lietojums ir viena no sarunvalodai raksturīgajām pazīmēm latviešu valodā. Pētījuma mērķis ir šos variantus identificēt un apkopot, kā arī veikt reālajā valodas lietojumā sastopamo piemēru analīzi, vērtējot to izplatību dažādos avotos un lietojuma īpatnības. Pētījuma teorētisko bāzi veido latviešu valodas gramatikas un vārdnīcas, kurās pieminēti un aplūkoti norādāmie vietniekvārdi un to sarunvalodas varianti. Reālajā valodas lietojumā izmantotie varianti meklēti korpusos „Latviešu valodas emuāru korpuss”, „Latviešu valodas tīmekļa korpuss” (2006–2007 un 2020–2022) un „Latvijas ziņu portālu raksti”. Kopumā teorētiskajā literatūrā un korpusos atrasti 22 norādāmo vietniekvārdu sarunvalodas varianti. Norādāmo vietniekvārdu sarunvalodas variantu analīze veikta kvalitatīvi, izmantojot piemērus, kas ekscerpēti no autores pašas vākuma. Tas sastāv no emuāru tekstiem un komentāriem, ziņu portālu tekstiem un komentāriem, kā arī Instagram īsstāstiem. Secināts, ka vairāki reālajā valodas lietojumā pastāvošie varianti nav nostabilizējušies. Darinot jaunus variantus, pastāv tendence kombinēt salikteņus no jau esošiem norādāmo vietniekvārdu sarunvalodas variantiem vai jau esošiem to salikteņiem. Kvalitatīvā analīze parāda, ka norādāmo vietniekvārdu sarunvalodas varianti lietoti gan negatīvas emocionālās ekspresijas paušanai, gan stilistiskas ekspresijas piešķiršanai bez negatīvas konotācijas.
32
Trumpa, Anta. "Vārds baudīt senajos tekstos: semantiskā daudzveidība". Baltu Filoloģija 30, nr 1/2 (2021): 138–51. http://dx.doi.org/10.22364/bf.30.07.
Pełny tekst źródłaStreszczenie:
Raksta mērķis ir, balstoties uz „Latviešu valodas seno tekstu korpusa“ un topošās „Latviešu valodas vēsturiskās vārdnīcas“ datiem, kā arī salīdzinot vārda lietojumu senajos tekstos ar avottekstiem un vēlākiem Bībeles tulkojumiem, aplūkot vārda baudīt un nedaudz arī tā atvasinājumu nozīmes latviešu valodas 16. un 17. gadsimta tekstos iespējamā to senuma secībā; kur iespējams, ‒ raksturot saistību starp šīm nozīmēm. Vārda baudīt senākā nozīme visticamāk, ir ‘pārbaudīt, mēģināt’. No tās atvasinātas vairākas nozīmes: ‘uzdrošināties, iedrošināties’, ‘doties viens otram pretī, satikties, redzēties’ (šīs nozīmes mūsdienās vairs netiek lietotas) un vēl līdz mūsdienām lietotā nozīme ‘pagaršot, ēst, dzert’. No tās savukārt atvasināta vēl mūsdienās pazīstamā nozīme ‘piedzīvot pieredzēt, izjust; dabūt’. Fakts, ka semantiskās attīstības ziņā visjaunākā nozīme ‘piedzīvot, pieredzēt, izjust; dabūt’ senajos tekstos ir fiksēta pati pirmā, drīzāk skaidrojams ar to, ka tā bija reliģiskajos tekstos visizplatītākā, turklāt arī citas nozīmes senajos tekstos ir fiksētas vien dažus gadus vai dažus gadu desmitus vēlāk. Vārda baudīt nozīmju attīstību ir ietekmējuši Bībeles tekstu tulkojumi ‒ iespējams, nozīme ‘piedzīvot, pieredzēt, izjust; dabūt’ latviešu valodā ir ienākusi tieši līdz ar tiem. Vārda baudīt un tā atvasinājumu lietojuma salīdzinājums dažādos Bībeles tulkojumos liecina par to, ka nereti mūsdienu tulkojumi nav brīvi no E. Glika tulkojuma tradīcijas, jo atsevišķas vārdkopas, piemēram, nāvi nebaudīt Bībeles tekstos ir saglabājušās cauri gadsimtiem, kaut mūsdienu valodā šāds lietojums ir ļoti neparasts.
33
Šime, Lauma. "Japāņu valodas nominalizēšanas partikula no (の) un tās atbilsmes latviešu valodā". RES LATVIENSES 4 (2017): 168–78. http://dx.doi.org/10.22364/rl.4.14.
Pełny tekst źródła
34
Šime, Lauma. "Japāņu valodas adnominalizēšanas partikula NO (の) un tās atbilsme latviešu valodā". Valoda: nozīme un forma / Language: Meaning and Form 7 (4.10.2016): 220–34. http://dx.doi.org/10.22364/vnf.7.18.
Pełny tekst źródła
35
Kalnača, Andra. "Uzrunas locījumi gramatikā un valodas praksē". Valoda: nozīme un forma / Language: Meaning and Form 11 (2020): 63–76. http://dx.doi.org/10.22364/vnf.11.04.
Pełny tekst źródłaStreszczenie:
Latviešu valodā vērojama liela uzrunas formu dažādība – gan vīriešu un sieviešu personvārdiem, gan dažādiem uz cilvēku attiecināmiem vārdiem (piem., tēvs, brālis, māte, māsa), kā arī to deminutīviem šai funkcijā tiek lietots vokatīvs, nominatīvs un pat akuzatīvs. Lai gan latviešu gramatikās šī daudzveidība vismaz daļēji tiek atspoguļota, tomēr līdz šim pietrūcis plašāka uzrunas formu lietojuma izvērtējuma normatīvā aspektā. Valodas lietotājiem tas ir ļoti svarīgi, jo ikdienā ikviens sastopas ar sava vārda, uzvārda, radniecības apzīmējuma, profesijas vai amata, kā arī sociālā statusa nosaukuma uzrunu ne tikai runātos, bet arī rakstītos tekstos. Nereti vīriešu personvārdiem vokatīva vietā tiek lietots nominatīvs, savukārt sieviešu personvārdiem vokatīvs iederīgāka nominatīva vietā. Raksts veltīts šo jautājumu analīzei, pārskatot uzrunas formu aprakstu latviešu gramatikās, kā arī esošo un vēlamo lietojumu valodas praksē. Uzrunas formu apskats balstīts uz personvārdu un cilvēku nosaukumu analīzi, jo tieši šie lietvārdi ir galvenie saziņas procesā, ar tiem cilvēki uzrunā viens otru.
36
Skuja, Arta. "Deciphering a Metaphor: Jeremiah 31:22 and various interpretations". Ceļš 74 (2023): 77–91. http://dx.doi.org/10.22364/cl.74.06.
Pełny tekst źródłaStreszczenie:
eremijas grāmatā 31:22 rakstītais “sieviete iekļaus / aptvers vīrieti” ir noslēpumaina metafora, kas saista Vecās Derības pētniekus. Patriarhālā ainavā, kurā dominē vīriešu pravieši, vīriešu valoda un vīriešu kultūra, šis metaforiskais apgalvojums izaicina tradicionālās dzimumu lomas un cerības. Raksturīgi, sievietes atrodas fonā un bieži vien atveidotas padevīgas, neuzticīgas vai neaizsargātas dzemdību laikā. Šī eseja uzsāk zinātnisku izpēti ar mērķi izšķirt niansētus Jeremijas 31:22 lasījumus. Aplūkojot sievietes un vīrieša identitāti metaforas ietvaros, jēdzienu “aptveršana” un “jaunas lietas uz zemes” nozīmi, šī eseja iedziļinās panta sarežģītībā un neskaidrībās. Raksts balstās NRSV Bībeles tulkojuma tekstā un savā intonācijā nav veiksmīgi salāgojams ar tulkojumu latviešu valodā, kuru lasot paveras pavisam cits skats, kas nav aktuāls, meklējot feministiskās iezīmes teksta interpretācijas iespējās. Raksts sākas ar sievietes identitātes izpēti metaforas ietvaros. Tiek aplūkotas dažādas interpretācijas, sākot no simboliskas sievietes tēla, ko definē pašpārliecinātība, līdz sievietei kā pilsētas, īpaši Jeruzalemes, simbolam. Vēl sievietes iespējamā iden-titāte ir Rāhēle, māte, kas apskauj izkaisītos Izraēla bērnus; sieviete identificējama arī kā dzemdētāja, kas norāda gan uz sāpēm un bailēm, gan cerību un jaunas dzīvības iespējamību. Turklāt sievieti var iztēloties kā dejotāju liturģiskos rituālos, kas piedāvā simbolisku un kultūrtelpā balstītu nozīmi. Metaforā sieviete iemieso arhetipiskas lomas: jaunava, prostitūta un sieva, norādot uz Izraēla atjaunotām attiecības ar JHWH un miera izlīgumu. Arī vīrieša identitātei metaforā iespējamas dažādas interpretācijas. Vīrieti var uzskatīt par vispārēju maskulīnu figūru, kas pakļaujas sievietes vadībai; kā spēcīgu karotāju, kas iemieso tradicionālo dzimuma lomu; vai kā pazemotu karotāju, kas simbolizē trauslumu un satricinājumu un līdzinās sievietei dzemdībās. Dažās pētnieku interpretācijās vīrietis ir Izraēla mitonīms vai Efraims, kas nožēlo grēkus un meklē izlīgumu ar Dievu. Turklāt metaforas vīrietis var tikt identificēts ar JHWH, norādot uz daudzšķautņainu Dieva dabu, kas aptver gan feminīno, gan maskulīno. Viens no intriģējošiem Jeremijas metaforas aspektiem ir dzimuma maiņas klātbūtne, kas ir neparasta tēma Vecās Derības tekstos. Kristla Meiere, Ketlīna O’Konora un Stjuarts Makviljams ir atzīmējuši šo fenomenu, īpaši Jeremijas grāmatas 31. nodaļā. Teksts ritmiski mijas starp vīrišķo un sievišķo uzrunu, izjaucot atšķirības starp dzimumiem. Šī dzimumu plūstamība sniedzas ārpus teksta, aicinot pārdomāt paša Jeremijas kā autora identitāti un sava laika kulturālās normas. Raksts iedziļinās “aptveršanas / ieskaušanas” nozīmē metaforas ietvaros, pētot dažādus tās tulkojumus un interpretācijas; kā arī frāze “jauna lieta uz zemes” padara tekstu sarežģītāku, liekot domāt par teksta nākotnes, eshatoloģisko orientāciju, kas iezīmē gan Izraēla fizisku atgriešanos no trimdas, gan garīgu saiknes atjaunošanos ar JHWH. Dažas interpretācijas to saista ar Genesis radīšanas stāstu, izaicinot tradicionālās dzimumu lomas. Vairāki pētnieki šo metaforu interpretē kā aicinājumu uz jaunas derības slēgšanu starp JHWH un Viņa tautu. Derības valoda uzsver vēlmi pēc partnerības un savstarpējas saistības. Turklāt metafora norāda uz utopisku vīziju, kur patriarhālā kultūrā veidojušās dzimumu normas dramatiski mainās. Jeremijas grāmatas 31:22 joprojām ir mīklains teksts, un Vecās Derības pētniecībā, sevišķi attīstoties kontekstuālai pētniecībai, tiek piedāvātas daudzveidīgas metaforas interpretācijas iespējas, bagātinot izpratni par tās sarežģītību. Jeremijas grāmatas 30.–31. nodaļas kontekstā tas nozīmē cerību Izraēlam, apvienojot trimdiniekus, tos, kas palika Jūdejā, un tos, kuri aizbēga uz Ēģipti. Šī metafora izaicina dziļi iesakņojušās dzimumu normas un aicina mūs pārvarēt laiku, risinot pastāvīgo dzimumu dihotomiju. Lai gan katrā interpretācijā ir potenciāls nepilnības vai pat kļūdas elements, tās kolektīvi iezīmē kādus no metaforā iekodētiem skaidrojumiem. Jeremijas 31:22 kalpo kā atgādinājums par Svēto Rakstu nemainīgo spēju rosināt jaunus ieskatus, atklāsmes un veicināt dialogu, tai skaitā arī par dzimumu lomu un nākotnes normativitāti.
37
Lauze, Linda, i Ilze Auziņa. "Korpusu un individuālā vākuma salīdzinājums: ģenitīva un nominatīva konkurence saistījumā ar adverbu". Valoda: nozīme un forma / Language: Meaning and Form 14 (2023): 111–25. http://dx.doi.org/10.22364/vnf.14.08.
Pełny tekst źródłaStreszczenie:
Rakstā aplūkotas korpusa datu un individuālā vākuma priekšrocības un trūkumi. Dažādu gramatiski marķētu latviešu valodas korpusu pieejamība nodrošina arvien plašākus korpusa datos balstītus gramatikas pētījumus. Savukārt individuālajam vākumam ir bijusi liela nozīme valodniecības attīstībā, un tas ir senāks praktiskā materiāla ieguves veids. Tomēr mūsdienu tehnoloģiju laikmetā ir radies jautājums par individuālā vākuma lietderību. Abu datu ieguves veidu praktiskam salīdzinājumam izvēlēta mūsdienu latviešu valodas lietojumā izplatīta parādība – ģenitīva un nominatīva konkurence (saistījumā ar adverbu), kas konstatēta gan individuālajā vākumā, gan korpusu datos. Šajā pētījumā ir atlasīti trīs adverbi – daudz (tā supletīvā pārākās pakāpes forma vairāk), maz, cik –, kuri sīkāk tiek analizēti teikuma gramatiskajā centrā saistījumā ar lietvārda ģenitīvu vai nominatīvu. Individuālo vākumu veido samērā spontāns nerediģēts latviešu valodas lietojums mutvārdos un rakstveidā – ar katru adverbu 100 teikumu. Korpusa datu analīzei izmantoti četri latviešu valodas korpusi – „Līdzsvarotais mūsdienu latviešu valodas tekstu korpuss” (LVK2018), „Latviešu valodas sintaktiski marķētais korpuss” (LVTB), „Latviešu valodas runas atpazīšanas korpuss” (LVR2013) un „Pandēmijas dienasgrāmatas” (PanDi). Gan korpusu, gan individuālā vākuma materiālā dominē vārdu savienojumi ar ģenitīvu. No avotu viedokļa, nominatīvs biežāk konstatēts „Latviešu valodas runas atpazīšanas korpusā” (LVR2013), bet analizēto trīs adverbu grupā – biežāk saistījumā ar adverbu cik.
38
Deksne, Daiga. "Verba priedēkļu izvēles problēmas (korpusa piemēru analīze)". Valoda: nozīme un forma / Language: Meaning and Form 11 (2020): 27–38. http://dx.doi.org/10.22364/vnf.11.02.
Pełny tekst źródłaStreszczenie:
Prefiksācija ir produktīvs verbu atvasināšanas veids latviešu valodā. No viena motivētājverba atvasināti priedēkļverbi dažkārt tiek lietoti sinonīmiski, taču ne vienmēr pareizā nozīmē. Visi darbības vārda priedēkļi ir polisēmiski, taču to nozīmju robežas bieži vien ir neskaidras. Pat dzimtās valodas runātājiem dažkārt rodas grūtības saskatīt nozīmju nianses, ar ko atšķiras vairāki priedēkļverbi. Priedēkļverba nozīme var atklāties tikai kontekstā. Korpusa piemēros labi redzams priedēkļverba lietojuma konteksts. Pētījuma mērķis ir apzināt, kā korpusa piemēri palīdz atšķirt no viena pamatverba atvasinātu priedēkļverbu nozīmju nianses. Pētījumā tiek analizēti korpusa piemēri un salīdzināti vārdi, kas atrodas pirms un pēc priedēkļverbiem. Ir divu veidu kļūdas – kontekstam nepiemērota priedēkļa lietošana un priedēkļa pievienošana nevietā. Padziļināti aplūkoti no verba zvanīt atvasināti priedēkļverbi pazvanīt, piezvanīt, sazvanīt un uzzvanīt, no verba gulties atvasināti priedēkļverbi apgulties, atgulties un nogulties un verbi definēt un nodefinēt. Izpētei izmantota korpusu analīzes platforma „Sketch Engine”. Priedēkļverbu lietojuma konteksta salīdzināšanai izmantots lvTenTen14 korpuss, kā arī aplūkoti piemēri no korpusiem LVK2018, LarKo un Saeima. Priedēkļverbu lietojums valodas apguvēju veidotā tekstā analizēts, izmantojot latviešu valodas rakstītprasmes testa rezultātus C līmenim.
39
Baltiņš, Māris. "Latviešu tehniskās inteliģences veikums terminoloģijas jomā līdz Latvijas Republikas izveidei". Inženierzinātņu un augstskolu vēsture 7 (2.11.2023): 10–28. http://dx.doi.org/10.7250/iav.2023.002.
Pełny tekst źródłaStreszczenie:
Rakstā apcerēta tehniskās terminoloģijas attīstība latviešu valodā līdz neatkarīgās valsts – Latvijas Republikas – proklamēšanai 1918. gadā. Par pirmajiem tehniskās terminoloģijas veidotājiem kļuva Tautiskās atmodas darbinieki, apcerot tolaik aktuālus tehniskus jaunievedumus (piemēram, Juris Alunāns (1832–1864) par telegrāfu 1860. gadā). Pārliecinoši vajadzības pēc tehniskiem terminiem kļuva redzamas pēc Otrās Baltijas lauksaimniecības izstādes, kad radās grūtības latviešu valodā aprakstīt izstādāmos eksponātus. Būtiski soļi terminoloģijas izveidē bija Rīgas Politehnikuma (RP) studentu Mikus Skruzīša (arī Skruzīšu Mikus; 1861–1905) iniciatīvai vākt tautā lietotos dažādu vienkāršu ierīču detaļu nosaukumus un Nikolaja Puriņa (arī Puriņu Klāvs; 1858–1935) ierosmei izdot pašizglītības līdzekļus celtniecībā («Būvskola») un mašīnbūvē («Mašīnu būvskola»). Pieaugot rūpniecībā nodarbināto latviešu īpatsvaram un tehnisko izglītību ieguvušo personu skaitam, palielinājās nepieciešamība veidot biedrības, kas rūpētos gan par tehnisko izglītību latviešu valodā, gan par nepieciešamajiem terminiem. Īpaši izceļama Baltijas Tehniskā biedrība (1906) un Latviešu izglītības biedrība (1908), kas izveidoja savas terminoloģijas komisijas. Būtiska nozīme terminoloģijas sistematizēšanai bija arī enciklopēdiskajām vārdnīcām, it īpaši Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas izdotajai konversācijas vārdnīcai (1903–1921). Pētījums veikts Latvijas Zinātnes padomes valsts pētījumu programmas projektā «Mūsdienu latviešu valodas lietojums un attīstība» (Nr. VPP-LETONIKA-2022/1-0001). The article considers the development of technical terminology in the Latvian language until the proclamation of the independent state of Latvia in 1918. The activists of the National Awakening became the first creators of technical terminology, describing current technical innovations as, for example, Juris Alunāns (1832–1864) did in 1860 for the telegraph. The need for technical terms became apparent after the Second Baltic Agricultural Exhibition when difficulties arose in describing the showcased exhibits in Latvian. Significant steps in the development of terminology were made on the initiative of student Mikus Skruzītis (also Skruzīšu Mikus; 1861–1905), who suggested collecting frequently used names of parts of various simple devices, and the initiative of Nikolajs Puriņš (also Puriņu Klāvs; 1858–1935) to publish self-education materials in construction («Būvskola» or Building School) and mechanical engineering («Mašīnu būvskola» or Machine Building School). As the proportion of Latvians employed in the industry and the number of persons who received technical education increased, the need to establish organizations that would take care of both technical education in Latvian and the coinage of the necessary terms became more apparent. The Baltic Technical Society (1906) and the Latvian Educational Society (1908), which established their own terminology committees, deserve special recognition. Encyclopaedic dictionaries were also important for the systematization of terminology, especially the conversational dictionary published by the Knowledge Committee of Riga Latvian Society (1903–1921). The research was carried out within the project «Mūsdienu latviešu valodas lietojums un attīstība» (Research on Modern Latvian Language and Development) of the National Research Program of the Latvian Council of Science (No. VPP-LETONIKA-2022/1-0001).
40
Laiveniece, Diāna, i Linda Lauze. "Gramatikas mācību satura variācijas pamatizglītības posmā: latviešu valodas standartu analīze (1992–2018)". Valoda: nozīme un forma / Language: Meaning and Form 12 (grudzień 2021): 93–111. http://dx.doi.org/10.22364/vnf.12.07.
Pełny tekst źródłaStreszczenie:
Apskatītajā laika posmā (1992–2018) ir izstrādāti trīs pamatizglītības standarti ar atšķirīgu latviešu valodas mācību saturu. Pētījuma mērķis ir analizēt gramatikas jautājumu īpatsvaru šajos dokumentos, lai izvērtētu gramatikas mācību satura atbilstību plānotajiem mācību rezultātiem, ko izsaka mācību priekšmeta mērķis un uzdevumi. Šim nolūkam veikta dokumentu deskriptīvā analīze, latviešu valodas standartu teksta ekscerpēšana, gramatikas mācību satura salīdzināmā analīze un tiešie novērojumi. Raksts sastāv no trijām daļām. Vispirms ir raksturota gramatikas jēdziena izpratne. Tad ir sniegts pārskats par latviešu valodas pamatizglītības standartu izstrādi. Trešajā daļā ir analizēts gramatikas saturs un tā nozīme valodas kompetences veidošanā. Latviešu valodas skolotājiem ir svarīgi izprast, ko no dzimtās valodas gramatikas bērns izmanto neapzināti, bet kas jāapgūst apzināti. Var secināt, ka gramatikas jautājumu īpatsvars latviešu valodas mācību saturā, pavirši skatoties, ir samazinājies, jo ir mainīti akcenti, salīdzinot ar 1992. gada dokumentu, kur astoņu tēmu satura izklāstā vairāk nekā puse ir veltīta gramatikas jautājumiem. 2004. gada standartā svarīga ir komunikatīvā kompetence, bet 2018. gada standartā – valodas lietojuma pragmatiskais aspekts, teksts un valodas jaunrade. Mūsdienu lingvodidaktikā gramatikas apguve notiek saistībā ar noteiktu kontekstu – runas situāciju, tekstu –, nevis izolēti, kā tas lielā mērā ir bijis latviešu kā dzimtās valodas apguves līdzšinējā praksē. Valodas izmantojums nav iedomājams bez lingvistiskās kompetences, kuras pamatu veido gramatika.
41
Lāms, Ojārs. "AUSTRUMLATVIJA TAUTISKO ROMANTIĶU ĢEOTELPISKAJĀ POĒTIKĀ". Via Latgalica, nr 9 (5.05.2017): 52. http://dx.doi.org/10.17770/latg2017.9.2740.
Pełny tekst źródłaStreszczenie:
19. gadsimtā latviešu pirmās rakstnieku un kultūras darbinieku paaudzes, kuras savā daiļradē un darbībā pievēršas Latvijas tēla un latviešu kopīgās pasaules konstruēšanai, ģeotelpiskajā priekšstatos par Latviju uzmanību pievērš tādai ģeogrāfisko vietu un vides modeļu izvēlei, kuri Latvijas koptēlā ļauj ieraudzīt arī Austrumlatviju. Austrumlatvijas latviskumam un vienlaikus nošķirtībai no pārnovada un tās pārvarēšanas iespējām uzmanību jau pievērš jaunlatvieši (Krišjānis Valdemārs, Atis Kronvalds). Austrumlatvijas piederību kopīgai latviešu ģeogrāfiskajai telpai uzsver arī pirmie pašu latviešu veidotie ģeogrāfiskie apraksti (Matīss Siliņš). Objektīvu iemeslu dēļ gan īsta pārnovadu sakļaušanās vienotā jaunlatviskā centienu straumē ir apgrūtināta. Tomēr Latviju konstruējošajā literatūras praksē Austrumlatvijas tēlojums drīzāk ir dots iekļaujoša, ne aizmirstoša vai izslēdzoša moda tvērumā. Reģiona kultūrvēsturiskai savdabībai uzmanība netiek pievērsta, bet tas notiek tāpēc, ka orientācija ir uz ideālu telpu, ko iezīmē senvēstures un iezīmīgi dabas marķieri, kam ir diezgan universāls raksturs. Rietumu romantiskajā tradīcijā smeltie paraugi saplūst ar dzimtajos novados un tēvzemes apceļojumos vēroto, kopumā radot salāgotu un skaistuma cauraustu ainavu. Savdabīgu kopīgu Latvijas telpu iespējams ieraudzīt tautisko romantiķu Ausekļa un Andreja Pumpura darbos, kur Latvijas tēls veidojas kā īpašs ideālās un reālās telpas savienojums, ko iezīmē seno hroniku materiālos minētas vietas – Beverīna un Jersika, kā arī upes, kas vienlaikus šķir un vieno, – Daugava un Aiviekste, un ģeogrāfiskā ainava, lauku darbu norises, mitoloģiski priekšstati un tautasdziesmu poētika. Recepcijas aspektā, iespējams, ne viss kopīgi potenciālais kā tāds arī spēj īstenoties. Tomēr Tēvija, Latvija, Daugavas krasti tiek tēloti, izmantojot tādus dabas un telpas nojēgumus, kas caur tiem konstruēto vidi ļauj uztvert kā savējo ikvienā novadā, ja vien šādai sajūtai par šķērsli nekļūst valodas īpatnību barjera.
42
Saulīte, Baiba, Gunta Nešpore-Bērzkalne, Laura Rituma, Viesturs Jūlijs Lasmanis i Normunds Grūzītis. "Latviešu valodas FrameNet korpuss". Digitālās humanitārās zinātnes Latvijā, nr 47 (2022): 284–87. http://dx.doi.org/10.35539/ltnc.2022.0047.b.s.g.n.b.l.r.v.j.l.n.g.284.287.
Pełny tekst źródła
43
Kazakėnaitė, Ernesta. "Atkalatrastā 1671.–1673. gada Vidzemes luterāņu rokasgrāmata un tās izdevēja priekšvārds". Baltu Filoloģija 31, nr 1 (listopad 2022): 5–28. http://dx.doi.org/10.22364/bf.31.01.
Pełny tekst źródłaStreszczenie:
Līdz šim gadam veco rakstu pētnieku lokā ceturtais Vidzemes luterāņu rokasgrāmatas izdevums (1671–1673) tika uzskatīts par pazudušo. Lai gan vēl pirms Otrā pasaules kara tā eksemplārs glabājās Rīgas Vēstures un senatnes pētītāju biedrības bibliotēkā, mainīgajos kara gados tas nozudis. Izrādās, ar Aleksandra Jansona palīdzību eksemplārs 1981. gadā nonāca Turaidas muzejrezervāta krājumā, kurā tiek glabāts arī mūsdienās. Atkalatrastā rokasgrāmatas eksemplāra parādīšanās zīmīgi samazina pētniekiem nepieejamo 17. gs. grāmatu skaitu un sniedz daudz vērtīgu ziņu latviešu rakstu valodas un vēstures pētniekiem, taču šai ziņojumā tika aplūkoti tikai daži vairāk ar grāmatniecību saistīti aspekti, proti, eksemplāra stāvoklis un tā iespējamais ceļš uz Turaidu, kā arī izdevēja priekšvārds, kas satur dažādas ziņas par grāmatas tapšanu. Pateicoties Inetai Balodei, pielikumā ir atrodams rakstā apskatāmā atkal pieejamā priekšvārda tulkojums latviešu valodā.
44
Meškova, Sandra. "ANITA LIEPA UN LATGALE: RAKSTNIEKA ĢEOKULTŪRVĒSTURISKĀ POZICIONĒJUMA ASPEKTI". Via Latgalica, nr 9 (5.05.2017): 53. http://dx.doi.org/10.17770/latg2017.9.2742.
Pełny tekst źródłaStreszczenie:
Mūsdienu literatūrzinātnē būtisks aspekts ir rakstnieka daiļrades recepcija un ar to saistītie rakstnieka pozicionējuma, pašpozicionējuma un to institucionalizācijas jautājumi, kas skar literatūrkritiku, izdevējdarbības finansēšanas politiku, literāro pārvaldību, reklāmu, pašreklāmu u. tml. Šajā pētījumā paredzēts pievērsties jautājumam par rakstnieka pozicionējumu viņa, resp., viņas, dzīves un daiļrades vietas ģeogrāfiskajā, politiskajā, kultūras un vēsturiskajā kontekstā, kas saistās ar rakstnieka reģionālo, nacionālo, kultūras utt. identitāti, kā piemēru izmantojot mūsdienu latviešu rakstnieces Anitas Liepas daiļradi. A. Liepas piemērs rāda, ka šim jautājumam ir daudz problemātisku aspektu, ka rakstnieka pozicionējums var būt stratēģisks, savukārt pašpozicionējums – izaicinošs vai koriģējošs. Tas ir cieši saistīts ar reģionālo, nacionālo, kultūrpolitiku, uztverot rakstnieku kā šīs politikas aizsācēju, īstenotāju, virzītāju. Prozaiķe, Latvijas Rakstnieku Savienības biedre A. Liepa (dz. 1928), divdesmit grāmatu autore, pašpozicionējas kā Daugavpils rakstniece, intervijās norādot, ka viņai būtu grūti citādi precizēt savu identitāti, jo ģimenes saknes aptver visus Latvijas reģionus, turklāt tēva izcelsme nāk no prūšiem, taču Daugavpils ir viņas dzimtā pilsēta un vieta, kur viņa vienmēr atgriezusies pēc garākiem vai īsākiem citviet pavadītiem dzīves posmiem. Daugavpils ir plaši tēlota A. Liepas daiļradē, īpaši viņas dokumentālajos un autobiogrāfiskas ievirzes prozas darbos, taču arī daiļprozā. Šajos darbos Daugavpils toposs iegūst bipolāru izvērsumu: no topogrāfiski un hronoloģiski precīzi dokumentētas vides līdz poētiski un subjektīvi sedimentētai telpas kategorijai. Taču, lai arī rakstniece dēvē Daugavpili par Latgales pilsētu (autobiogrāfijā „Skaida dzīves atvarā“ krājumā „11 dažādi spalvasbrāļi“, 2000), tomēr Daugavpils statuss Latgalē, tāpat kā Latvijā kopumā, ir visai ambivalents. Ne visi Daugavpilī dzīvojošie un radošie autori tiek uztverti kā latgaliešu kultūrai piederīgi, jo noteicošais faktors šai ziņā ir valoda. Tādējādi ir diskutējams jautājums, vai un cik būtisks reģionālas kultūras definēšanai ir ģeogrāfiskais un kultūrvēsturiskais faktors. Saistībā ar A. Liepu īpaši jāatzīmē Latgales tēlojums viņas dokumentālajā romānā „Ekshumācija“ (1990), kur nodaļās „Radžu aka“ (nodaļas ar identisku nosaukumu romāna 2. un 3. daļā) latgaliskais simbolizē ģimenes un dzimtas pirmsākumus un dziļāko un svētāko identitātes pamatu. Latgaliskais – gan vides, gan personāžu tēlojumā – izpaužas arī citos A. Liepas darbos.
45
Rituma, Laura, Gunta Nešpore-Bērzkalne, Baiba Saulīte i Lauma Pretkalniņa. "Vārdkopas analogi „Latviešu valodas sintaktiski marķētajā korpusā”". Valoda: nozīme un forma / Language: Meaning and Form 14 (2023): 156–73. http://dx.doi.org/10.22364/vnf.14.11.
Pełny tekst źródłaStreszczenie:
Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūtā tiek veidots „Latviešu valodas sintaktiski marķētais korpuss” (LVTB), kurā tiek marķētas gan latviešu valodas sintakses teorijā jau aprakstītās latviešu valodas sintaktiskās parādības, gan arī retākas, līdz šim gramatikās sīkāk neanalizētas konstrukcijas. Šajā rakstā aplūkota vārdkopas analoga izpratne latviešu valodniecībā, kā arī apkopoti līdz šim LVTB marķētie vārdkopas analogi un to klasifikācija. Sīkāks vārdkopas analogu iedalījums grupās balstīts uz noteiktiem gramatiskiem (vārdšķiras piederība un sintaktiskais raksturojums) un semantiskiem kritērijiem, šajos saliktajos teikuma locekļos nedaudz analizēta arī komponentu secība. Izplatītākie vārdkopas analogu veidi ir dažādu vietniekvārdu savienojumi, kā arī konstrukcijas ar prievārda savienojumu, kas nosauc daļu no kopuma. Pārējie parādās retāk, bet piemēru daudzums ir pietiekams, lai atklātu visos konstrukciju veidos lietoto leksēmu daudzveidību un izmantošanu dažādās sintaktiskajās funkcijās. Konsekventi vārdkopas analogu noteikšanas kritēriji un vienveidīgs sintaktiskais marķējums nodrošina ērti izmantojamu valodas materiālu turpmākai vārdkopas analogu un citu sintaktisko konstrukciju analīzei.
46
Jansone, Ilga. "Stārķis (vācu Storch) latviešu valodas leksikogrāfiskajos avotos". Baltu filoloģija 29, nr 1 (15.11.2020): 73–90. http://dx.doi.org/10.22364/bf.29.1.05.
Pełny tekst źródłaStreszczenie:
Rakstā sniegts ieskats 17.–19. gadsimta leksikogrāfiskajos avotos, kā arī K. Mīlenbaha un J. Endzelīna „Latviešu valodas vārdnīcā“ un tās papildinājumos iekļautajos stārķa nosaukumos. Ornitoloģiskajā literatūrā drošas liecības par stārķu klātbūtni Latvijas teritorijā rodamas no 18. gadsimta publikācijām, taču tiek minēts, ka melnais stārķis vismaz Kurzemē bijis sastopams arī iepriekš. 17.–19. gadsimta latviešu valodas vēsturiskajās vārdnīcās iekļauti 15 nosaukumi ar fonētiskajiem un morfoloģiskajiem variantiem, sākot ar G. Manceļa „Phraseologia Lettica”. K. Mīlenbaha un J. Endzelīna „Latviešu valodas vārdnīcā” un tās papildinājumos iekļauti gandrīz visi 17.-19. vārdnīcās minētie stārķa apzīmējumi, atsevišķos šķirkļos izdalot vairākus fonētiskos un morfoloģiskos variantus.
47
Čeirane, Solveiga, i Inese Indričāne. "Latviešu literārās valodas frikatīvie spraudzeņi: uztveres pētījums". Valoda: nozīme un forma / Language: Meaning and Form 13 (grudzień 2022): 48–63. http://dx.doi.org/10.22364/vnf.13.04.
Pełny tekst źródłaStreszczenie:
Rakstā pētītas latviešu valodas frikatīvo spraudzeņu auditīvās jeb uztverei būtiskās īpašības. Tā mērķis ir noskaidrot formantu pārejās un pašā frikatīvajā spraudzenī ietvertās akustiskās informācijas nozīmīgumu. Uztveres eksperimentos atskaņoto stimulu izveidei ir izmantots laboratoriskas runas ieraksts ar izolētām CVC zilbēm, kurās C ir frikatīvs spraudzenis, bet V – īsais patskanis [ɑ], piem., [fɑf], [vɑv], [sɑs], [zɑz], [ʃɑʃ], [ʒɑʒ], [ʝɑʝ], [xɑx]. CVC zilbes tika rediģētas ar runas analīzes datorprogrammu PRAAT, saglabājot prevokālisko un izdzēšot postvokālisko frikatīvo spraudzeni. Respondentiem atskaņotie stimuli izklausījās kā fa, va, sa, za utt. Uztveres pētījumu veido divi eksperimenti: 1) pirmā eksperimenta laikā respondentiem tika atskaņoti 16 stimuli, kuri iegūti, 40 ms garu katra prevokāliskā frikatīvā spraudzeņa posmu kombinējot ar patskaņa [ɑ] formantu pārejām; 2) otrā eksperimenta laikā tika atskaņoti 16 stimuli, kuros 40 ms garš katra prevokāliskā frikatīvā spraudzeņa posms bija kombinēts ar patskaņa [ɑ] stabilo posmu. Rezultāti rāda, ka latviešu respondentu grupā vairums frikatīvo spraudzeņu ir atpazīti labāk nekā cittautiešu respondentu grupā, tomēr būtiski lielāks pareizi klasificēto stimulu skaits latviešu respondentu grupā konstatēts tikai dažiem frikatīvajiem spraudzeņiem: dentālajiem [s], [z] (abos eksperimentos) un alveolārajam [ʒ] (pirmajā eksperimentā). Latviešu respondentu grupā balsīgo frikatīvo spraudzeņu uztverē formantu pārejām ir lielāka nozīme nekā nebalsīgo frikatīvo spraudzeņu uztverē, jo balsīgo frikatīvo spraudzeņu pārejas ir garākas, izteiksmīgākas un tāpēc reprezentatīvākas nekā nebalsīgajiem frikatīvajiem spraudzeņiem. Cittautiešu respondentu grupā, kuriem latviešu valodas prasmes līmenis ir zemāks, formantu pārejas sniedz būtisku papildu informāciju visu frikatīvo spraudzeņu atpazīšanā.
48
Vecgrāvis, Viesturs. "LATGALISKAIS LATVIEŠU DZEJĀ PĒC OTRĀ PASAULES KARA: DAŽAS PĀRDOMAS PAR KOPĪGO UN ATŠĶIRĪGO NACIONĀLĀS IDENTITĀTES ASPEKTĀ". Via Latgalica, nr 9 (5.05.2017): 55. http://dx.doi.org/10.17770/latg2017.9.2745.
Pełny tekst źródłaStreszczenie:
Latgaliskas izcelsmes dzejnieki Latvijā pēc Otrā pasaules kara gandrīz visi savu liriku publicēja literārajā valodā. Tam pamatā lielākoties bija padomju ideoloģijas kanons, kurā principiāli tika ignorēts novadnieciskais un reģionālais, tajā skaitā – arī latgaliešu valoda.Taču norisa arī pretējs process. Latgales dzejnieki, kas debitēja, sākot ar 50. gadu vidu, domājams, apzināti par savas lirikas valodu izvēlējās kopnacionālo valodu, tā izteikti paplašinādami savas dzejas recipientu loku, vienlaikus pārmantojot 30. gadu otrās puses latviešu lirikā aktualizēto novadniecisko piesaisti un „uzturot spēkā“ elēģiski romantizētu un „patosētu“ liriskā pārdzīvojuma ekspresivitāti, kā arī morālo kritēriju sakralizētu izjūtu. Padomju sistēmas apstākļos līdz pat Atmodai Latgales dzejnieku lirikā trūkst baznīcas kā svētuma koncepta, to lielākoties aizstājot ar zemkopju darba ētikas un dabas norišu poetizāciju, dzimtā novada skaistuma un humānistisko vērtību cildinājumu.Talantīgākie latgaliskas cilmes dzejnieki – Andris Vējāns, Marta Bārbale, (sākot no 50. gadiem), Pēteris Jurciņš (no 60. gadiem) un Anna Rancāne (no 80. gadiem) – savā romantiskajā pasaules izjūtā lirisko pārdzīvojumu atklājuši romantizētā ekspresijā ar elēģisku refleksiju ievirzi un dažkārt ar publicistiskas ievirzes pārdomām un aicinājumiem.A. Vējāna un M. Bārbales lirikai raksturīgs kolorīts dabas un cilvēka dzīves norišu tēlojums. Novadnieciskais viņu dzejā atklājas kā pietāte pret paaudžu iedibinātām ētiskām (visupirms) un estētiskām kvalitātēm, kā dzimtā novada „patosēts“ atainojums, turpinot „tēvzemes lirikas“ tradīciju. Nereti viņu lirikā aktualizēts cilvēka jaunradītāja patoss. A. Vējāna dzejā īpaši nozīmīgi ir dzimtā novada gleznains tēlojums un Latgales pagātnes kultūras darbinieku veikuma atklāsme.P. Jurciņa lirikā latgaliskais atklāts gan kā drastiski humorpilns skatījums uz sadzīves norisēm un cilvēku rīcību, gan kā pietāte pret iepriekšējo paaudžu dzīves vērtībām, gan arī kā intīmi iejūtīgs dzimtā novada un tā simbolizētu faunas reāliju cildinājums. Tieši P. Jurciņa lirikā latgaliskais visspilgtāk akcentēts komikas izgaismojumā.A. Rancānes liriku raksturo gan pietāte pret ētiskiem ideāliem un to akcentēšana, gan tradīciju akceptēšana, kas uzsvērta kā piederības sajūta dzimtai un mājām, novada valodai un sakrālajām vērtībām. A. Rancānes dzejas centrā ir cilvēka harmoniskuma un stabilitātes meklējumi. Ļoti būtisks ir katolicisma (plašāk – kristīgā humānisma) vērtību, Dieva apziņas kā cilvēku morāliskos kritērijus veidojoša elementa uzsvērums. Dzejnieces lirikas intonatīvo centru veido romantismam raksturīga ideāla tiecība un atbildības sajūta, emocionāli spriegi apliecinot vispārcilvēciskas vērtības, kuru sakņojums rodams dzimtajā novadā.Kopumā četru raksturoto Latgales dzejnieku literārajā valodā rakstīta lirika marķēta kā savdabīgs latviskās identitātes spilgtas novadnieciskas mentalitātes apliecinājums.
49
Kalnača, Andra, i Tatjana Pakalne. "Latviešu valodas lietvārdu darināšanas piedēkļu daudznozīmība teorētiskā skatījumā". Valoda: nozīme un forma / Language: Meaning and Form 14 (2023): 53–73. http://dx.doi.org/10.22364/vnf.14.05.
Pełny tekst źródłaStreszczenie:
Raksts veltīts vārddarināšanas teorijas analīzei, īpaši pievēršoties vārddarināšanas afiksu, resp., piedēkļu, daudznozīmībai. Pētījuma idejas pamatā ir dažādu latviešu valodas lietvārdu darināšanas piedēkļu semantikas un atvasinājumu kontekstuālā lietojuma izpēte. Tā kā latviešu valodas lietvārdu darināšanas piedēkļi ir daudznozīmīgi, nepieciešams šo parādību un tās cēloņus izprast un klasificēt pēc noteiktām pazīmēm. Turklāt vārddarināšanas piedēkļu daudznozīmība un ar to saistītās nozīmju grupas (it sevišķi attiecībā uz lietvārdu atvasināšanu), kā arī spēja iesaistīties dažādos vārddarināšanas tipos vērojamas arī citās valodās, tātad vārddarināšanas procesu un afiksu funkcionēšanas pamatā ir vispārīgi kognitīvi un psiholingvistiski mehānismi, kas atspoguļo cilvēka uztveri un apkārtējās pasaules faktu atspoguļojumu domāšanā. Pētījumā tuvāk aplūkotas vairākas vārddarināšanas teorijas un to atziņas saistībā ar latviešu valodas vārddarināšanas afiksu daudznozīmības iztirzājumu. Raksta empīriskajā daļā aplūkoti lietvārdi ar piedēkli -ul-, to vārddarināšanas tipi un nozīmju grupas, t. sk. regulāra un neregulāra polisēmija. Analizējamais materiāls izgūts no „Līdzsvarotā mūsdienu latviešu valodas tekstu korpusa” LVK2018 un LVK2022 versijas.
50
Auziņa, Ilze, Kristīne Levāne-Petrova i Inga Kaija. "Mērķhipotēžu izvirzīšana latviešu valodas apguvēju korpusā". Valoda: nozīme un forma / Language: Meaning and Form 11 (2020): 7–26. http://dx.doi.org/10.22364/vnf.11.01.
Pełny tekst źródłaStreszczenie:
Apguvēju korpuss ir sistemātiski datorizētu valodas apguvēju (gan svešvalodas, gan otrās valodas) veidotu tekstu datubāze. Tas ir ārvalstnieku valodas apguvēju īpatnību izpētes un datos balstītu latviešu valodas mācību materiālu un metodisko līdzekļu izstrādes pamats. Apguvēju korpusu, tāpat kā citus valodas korpusus, var marķēt dažādos valodas līmeņos (morfoloģiski, sintaktiski), bet īpaši nozīmīgs apguvēju valodas izpētē ir kļūdu marķējums un tajā balstītā kļūdu analīze. Kļūdu analīzi ietekmē divi faktori: 1) izraudzītie kļūdu tipi jeb kļūdu tipoloģija un 2) izvirzītās mērķhipotēzes, t. i., labotais teksts. Tādēļ pirms kļūdu marķēšanas ir būtiski vienoties, kas tiks marķēts un kā tas tiks darīts. Raksta ievadā ir īsi raksturots veidojamais „Latviešu valodas apguvēju korpuss” (LaVA), aplūkots mērķhipotēzes jēdziens un mērķhipotēzes nozīme valodas apguvēju korpusa izveides procesā. Rakstā ir izklāstīti galvenie mērķhipotēzes izvirzīšanas principi korpusā LaVA, kā arī minēti konkrēti piemēri, kā valodas apguvēju izteikumi tiek laboti atbilstoši latviešu valodas normām un kādas ir būtiskākās atkāpes, kas tiek pieļautas.